RUDENS SONĀTE

Birkas

Nosodīt nedrīkst just līdzi. Komats – pēc izjūtas

Jaunais Rīgas teātris, Mazā zāle
Režisore Māra Ķimele

Ja nu reiz kādai izrādei piestāv tās nosaukums (un, ja nosaukumam vispār kādreiz ir kāda nozīme), tad tā ir „Rudens sonāte”. Ja varat izvēlēties, skatieties šo izrādi pilnasinīgā rudenī, un nav pat būtiski, vai tas ir saulaini silts, atvasarīgs „zelta” rudens, vai arī lietains dubļainis – novembris. Jebkurā gadījumā kāds no rudens stāvokļiem sasauksies ar izrādi un spēlēs jums fonu, palīdzēs aktieriem un noskaņai, un jūs būsiet izvilkuši daudz pilnāku lozi (ja tā atļauts izteikties par teātra biļeti).

Es kā vizuāliķis izrādi burtiski apēdu ar acīm. Scenogrāfija ir fan-tas-tis-ka! Ir vērts atnākt ātrāk ne tikai tāpēc, lai Mazajā zālē ieņemtu sev tīkamāku sēdvietu, bet arī tāpēc, lai iztīksminātos un izbaudītos. Spēles laukums ir pārvērsts līdz nepazīšanai – parasti ar Mazās zāles estētikas uzlabošanu neviens īpaši nenodarbojas, taču šajā gadījumā skatītājs tiek aplaimots ar vistīrāko, vislakoniskāko un baudāmāko telpu interjeru. Gluda grīda, balti sienu un durvju paneļi, dažas askētiskas mēbeles un žalūzijas priekšā īstajiem (!!!) logiem. Tas viss rada nevis iespaidu, bet pārliecību, ka nelūgts atrodies svešā dzīvoklī, ķīķerē pa atslēgas caurumu… Tieši tāpēc laiks pirms izrādes sākšanās ir kā brīdis, kad saimnieki izgājuši uztaisīt ciemiņam kafiju, un tajā laikā pēdējais netraucēti var izpētīt telpas un pievērst uzmanību visām tām niansēm, kuras saimnieku klātbūtnē izpētīt būtu neērti vai pat nepieklājīgi.

Tiesa gan, šajā dzīvoklī nekā personiska, ko izpētīt, īsti nav. Nemana ģimenes fotogrāfijas, grāmatas vai dekoratīvus krāmus. Nezin kāpēc šajā reizē gana daiļrunīgas ir tukšās, paneļotās sienas. Acis atpūšas, domas iztīrās.

Pats stāsts ir tikpat tīrs un vienkāršs… kaut gan nē. Tiesa, tajā nav nekā lieka – ne aktieru, ne teksta, ne notikumu. Un tomēr, tomēr – izrāde ir daudzslāņaina un dziļa, tukši baltās sienas ir kā radītas aprakstīšanai ar jautājumu kaudzi. Kāpēc? Kāda tam nozīme? Ko viņa gribēja panākt?

Centrālā tēma ir cilvēku attiecības. Un – cilvēku dažādo būtību atspoguļojums. Izrāde par to, ka visi nav vienādi. Par to, ka daži nespēj dzīvot kā vairums. Par to, vai tas ir pieļaujami un attaisnojami. Un par to, kā tas ietekmē līdzcilvēkus.

“Rudens sonātē” savijas divi stāsti – mātes Šarlotes, pasaulslavenas pianistes (Baiba Broka) un viņas pieaugušās meitas Evas (Inga Tropa) stāsts. Tie nav izstāstāmi viens bez otra, bet katrs droši vien saskatīs vairāk vienu vai otru, mazāk – abus divus reizē. Evas stāsts ir par krupju rīšanu, par samilzušu, sprādzienbīstamu kamolu, paslēptu pakrūtē, par piedošanu vai vismaz tās mēģinājumu, par cilvēcību. Šarlotes stāsts, savukārt ir par citādību, par kalpošanu mūzai, par plosīšanos starp būšanu „normālai” un būšanu „pašai” un, jā, par mīlestību. Lai arī pati es neesmu un nevarētu būt tāda Šarlote, laikam kāds šarlotisks gēns manī ir paslēpts, jo viņas stāstu aizplīvuroto, tiešos vārdos nenosaukto stāstu es uztvēru jūtīgāk nekā atklāti sāpošo Evas stāstu.

Neviens bērns nav pelnījis, ka viņu pamet māte. Pamet pavisam vai atstāj novārtā – vienalga. Bērnam ir vajadzīga pilnīga vecāku, īpaši jau mātes uzmanība un mīlestība. Tāpēc Evai ir visas tiesības turēt dusmas un aizvainojumu, turklāt dubultā – gan par sevi, gan māsu, kuras pārdzīvojumus Eva kā vecākā ir bijusi spiesta noskatīties, tāpat ir bijusi spiesta uzņemties atbildību par māsu. Nu, labi, neviens viņu nav spiedis, tomēr tieši tāpat, kā Šarlote savulaik nevarēja rīkoties citādi, tāpat arī Eva nevarēja neuzņemties rūpes par slimo Lēnu (Liena Šmukste). Mūs katru vada kāda vara, kādi principi, kas ir stiprāki par apkārtējo viedokļiem, par vajadzēšanām, par gribēšanām. Evai tie ir vispārcilvēciskie, reliģijā balstītie principi, tai skatā tuvākā mīlestība un līdzcietība. Lai cik arī izdevīgāks un ērtāks viņai būtu egoisms, viņas sirdsapziņa nepieļauj tādu rīcību – un varbūt kaut kādā mērā arī tieši tādēļ, ka māte savulaik ir izdarījusi citu izvēli. Iespējams, ka Eva jūtas atbildīga par māsu un nespēj uzņemties tādu nastu – būt jau otrajam tuvākajam cilvēkam, kas sāpina, atstāj, un, jā, varbūt pat nodod.

Savukārt Šarlote… vienīgais, ko viņai (un tikai pieļāvuma formā!) varētu pārmest, ir tas, ka viņa ir mēģinājusi iekļauties normālībā, parastībā un jau agrāk nav apzinājusies aicinājuma spēku, kas ir stiprāks par visu – par vajadzēšanu, par pieņemtajiem standartiem un varbūt pat par sirdsapziņu. Šarlotes neveiksmīgie centieni dzīvot tradicionālu dzīvi ar ģimeni, veltot laiku bērniem, kā arī apvienot mākslu un ikdienu beidzas vien tad, kad jau piedzimuši un paaugušies divi bērni. Tik tālu var mēģināt nosodīt.

Taču Šarlotes medaļai ir ļoti izteikta otra puse, un tā runā par pašrealizāciju, par tāda dzīves veida un ceļa izvēli, kas piepilda, dara laimīgu un iedvesmo. Šarlote nav vienaldzīga, taču viņai nekas cits neatliek kā nocietināties, izlikties neredzam un nedzirdam brīdī, kad viņa apjauš, ka palikšana ģimenē draud ar viņas pašas bojāeju (vairāk gan emocionālā, garīgā plāksnē). Šāda izvēle – glābt sevi, būt egoistam, ir tik nepopulāra, ka viņa nevar cerēt uz sapratni, un kur nu vēl uz līdzjūtību par to smagumu, kāds viņai iznesams, izdarot un dzīvojot ar savu izvēli.

Un tad jau nu varam jautāt katrs sev, cik daudz mēs esam gatavi tolerēt apkārtējo cilvēku izvēles, cik spējam nenosodīt, iejusties, būt empātiski un nepadarīt smagās lietas nepanesamas. Cik spējam apzināties, ka nav (vai tomēr ir?) tāda viena pareizā veida, kā dzīvot, līdz ar to katra lielākā mīlestība, lielākā kaislība un aicinājums var būt kas cits. Es teiktu – Šarlote nespēja un viņa arī nedrīkstēja rīkoties citādi, vien žēl, ka galīgais lēmums nācis tik vēlu, pagūstot sāpināt citus.

Baibai Brokai šī ir brīnišķīga loma, kura izdodas neuzspēlēti un dabiski. Varbūt tas ir kāds īpašs dīvas gēns, kas saista aktrisi ar viņas atveidojamo tēlu, varbūt dziļa lomas izjušana, bet varbūt profesionalitāte. Katrā ziņā skatīties ir viegli un patīkami. Līdzīgi veicas arī pārējiem aktieriem. Mazliet mulsinošs ir Ingas Tropas tēla reliģiskais rakurss, jo spilgtā atmiņā palikusi viņas loma “Fundamentālistā”. Noteikti negribētos, lai ar reliģiju pārņemtas, kompleksainas būtnes kļūtu par aktrises pamata ampluā, kaut gan galā viņa, protams, tiek lieliski. Ģirtam Krūmiņam Evas vīra loma ir fragmentāra un no tās nav atkarīgs izrādes smagumpunkts, līdz ar to aktiera atbildība nav tik liela un viņš var brīvi “dzīvot” uz skatuves – savā mājā, izbaudot sevi kā ilustrācijas daļu, radot skatītājiem realitātes izjūtu par notiekošo.

Visgrūtākais uzdevums ticis Lienai Šmukstei, atveidojot slimo Lēnu. Fiziskus defektus ir ne vien grūtu attēlot, bet, pat labi attēlotus, tos ir grūti skatīties, līdz ar to no skatītāja jau diezgan dabiski ir sagaidāma zināma nepatika vai vismaz emocionāla distancēšanās pret šo tēlu. Iespējams, ka režisora vietā es apsvērtu domu attiekties no Lēnas atveidošanas, mēģinot iztikt ar viņas nojaušamu klātbūtni mājā. Neteikšu, ka izrāde no tā daudz iegūtu, bet noteikti arī nezaudētu. Šis varētu būt hrestomātiskais Blaumaņa gadījums, kad plinte uz skatuves neizšauj, vien tiek nocilāta. Bet var, var jau arī tā.

Ingmars Bergmans ar saviem darbiem šobrīd Latvijas teātros kļūst populārs. Laikam mums patīk viņa marginālās spēlēs ar emocijām, kas paredzami noved pie neparedzama rezultāta. Skandināviskas noskaņas, bagāts un dziļš saturs, nopietnība bez samocītām pārgudrībām. Paldies režisorei un komandai – lielisks darbs.