GREIZSIRDĪBAS, LEPNUMA UN AZARTA KORRIDA

Birkas

, , , , , , , , , , ,

Karmena sceneKarmena
Dailes teātris, Lielā zāle
Režisors Rolands Atkočūns

Veci, aprūsējuši stabi balsta ģeometriskām mežģīnēm līdzīgas sijas. Virs tiem putekļu aizmigloti sīkrūšu logi, daži akmens, putna vai varbūt vienkārši laika zoba caursisti. Dziļumā manāma trīs līmeņu logu galerija, caur kuriem krīt nespodra, slīpa gaisma, zīmējot ēnu rakstus pelēkā betona sienā. Noskaņa ir vienlaikus skumja, mierīga un pārpasaulīga. Aiz logiem redzama padrupusi ķieģeļu siena: tiem jābūt gaiteņiem uz cīņu arēnu un vēršu staļļiem. Skatuves iekārtojums tik dzīvs, tik daiļrunīgs, ka stāsta stāstus, vēl pirms aktieri ir uznākuši. Scenogrāfija un gaismu partitūras piešķir dziļuma dimensiju ne tikai telpai, bet arī tajā notiekošajam.

Viss ir šķietami veclaicīgs, bet tajā pašā laikā metāls, stikls un betons pieteic sevi kā modernās arhitektūras materiāli. Pārlaicīgs stāsts un vieta. Vai varbūt – starplaicīgs. Iesprūdis starp dažādiem laikmetiem un dimensijām, noņem jautājumu par izvēli starp vēsturiski autentisko un moderno, dodot iespēju katram pašam lemt, cik vecām acīm uzlūkot šo “Karmenu”.

Iestudējot klasiskāko no klasikām, režisoram jārēķinās ar diviem grābekļiem. Vienā pusē guļ tradicionāls, garlaicības apdvests atgremojums, bet otrā moderns, nesaprotams savārstījums pazīstamu nosaukumu ietvarā. Uzdevums būs izpildīts, ja izdosies neuzkāpt ne uz viena.

Rolands Atkočūns jau laicīgi ir attālinājies no iemītām takām, apejot pirmo grābekli, un veidojis savu individuālu redzējumu par notikušo, gana brīvi bīdot spēles figūras un pat nebaidoties iejaukties tik zināmajā un par teju kultūras pieminekli kļuvušajā sižeta līnijā. Arī no otrā grābekļa ir veiksmīgi izdevies izvairīties. Varbūt par mata tiesu, bet tomēr.

Izrādes atslēgas vārdi varētu būt “noskaņa” un “pārlaicīgums” – tie ir trumpji, kas, veiksmīgi izspēlēti, maģiski iedarbojas uz skatītāju, ļaujot pieņemt stāstu tieši tādu, kāds tas norisinās acu priekšā un nemeklējot līdzības ar ko iepriekš zināmu. Gan scenogrāfija, gan kostīmi ir reizē lieliski un nekatri – nav īsti nosakāms, vai tie pieder pagātnei vai tagadnei. Vai matadoru tērpi ir tikai tradīcija vai dzīvesveids? Vai apsūbējusī telpa ir nomākta fabrika vai hipsterīgs krogs? Vai aka ir dzīvībai nepieciešams pilsētas ūdenspunkts vai nenojaukta pagātnes liecība? Tādējādi izrādes darbība it kā norisinās ārpus laika – vai vismaz laikam nav nozīmes. Laiks ir nebūtisks, laiks ir mūžīgs. Tikpat mūžīgs, kā kaislība, greizsirdība un azarts. Un nāve, ko tie visi glabā savā tuvumā.

Izrādes noskaņa veidojas jau no projekcijām uz priekškara – paredzami un tematiski tās ataino melnbaltu korridu jeb vēršu cīņas – matadora nāves deju ar vērsi. Lai nerastos pārpratumi, jāatzīmē, ka visi režisora izvēlētie izteiksmes līdzekļi ir maksimāli organiski un negriež ne acīs, ne ausīs. Tradīcija, saausta ar interpretāciju, veido ļoti baudāmu balansu, kas vienlaikus neļauj nomaldīties un arī negarlaiko.

Būtiska un teicama bezvārda loma ir radīta bāra saimniekam (Pēteris Liepiņš). Viņš neatstāj skatuvi ne brīdi. Šķiet – viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Viņš visu ir redzējis un visu zina jau iepriekš, tomēr nejaucas, nemāca. Viņš ļauj karstgalvīgajiem jaunajiem pašiem domāt, lemt, kļūdīties un mācīties. Viņš ir tēvsmāmiņa – vieds, ja jautāsi, vieds arī savā klusumā. Savāks aiz tevis lauskas, saslaucīs asinis un nepārmetīs ne vārda, vien reizumis neuzstājīgi ieteiks, ka pietiks dzert. Viss pārējais – pašu ziņā. Un paši, kā daždien jaunuļi, paskries šim viedumam garām, neklausīdami, neredzēdami, iesmiedami. Jo pašiem galvas gudras, pašiem jūra līdz ceļiem un egoisms tik liels, ka ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet.

Karmena… Jā. Mana Karmena ir tieši tāda, kādu to iemieso Ilze Ķuzule – Skrastiņa. Valdzinoša, ugunīga, atskabargaina un lepna. Novērtēju aktrises organiku temperamentīgajā tēlā, kurā viņai emocionāli jālēkā starp viltu un patiesību, maigumu un brutalitāti, alkām un pašlepnumu. I.Ķuzulei ir izdevies piešķirt savai Karmenai to maģiju, kādēļ šāds stāsts vispār ir iespējams, proti, to neizprotamo varu pār vīriešiem, jutekliskuma, vulgaritātes un iekšēja spēka sajaukumu, ko vienā vārdā var dēvēt tikai par sievišķību. Pat neņemot vērā aktrises fiziskos dotumus un plastiku, kas lieliski papildina pavedinātājas arsenālu, lielāko lomu nospēlē I.Ķuzules degošās acis. Tajās nav ne miņas no ziemeļnieciska rāmuma vai bikluma, tie ir divi ugunsgrēki, kas stāsta laikā sadedzina vismaz trīs vīriešus. Un kuros sadeg arī Karmena pati.

Karmenas spožums un posts ir tā pati apkārt notiekošā korrida, tikai viņas vērši ir vīrieši, bet viņas šķēpi un banderiljas* – greizsirdība, mūžseni sakņota vīrieša un sievietes tieksmē vienam pēc otra. Tāpat kā spāņu vīrieši ir auguši vēršu cīņu tradīcijā, tāpat azarts ir dzīvs Karmenas asinīs. Spēle ir viss, ārpus tās nav nekā. Dzīve bez lielākā riska likmēm ir pārāk pliekana un nav dzīvošanas vērta. Tas ir kā mūžīgs skrējiens pretim nāvei, par visu augstāk vērtējot nevis pliku dzīvību, bet gan degsmi un principus, ar kādiem nodzīvota dzīve.

Atkočūna iestudējuma Karmena finālā nemīl savu Hosē un diez vai arī Eskamiljo tā pa īstam viņu vispār saista. Drīzāk viņa nespēj atteikties no baudas, ko piedāvā divu vēršu vienlaikus dancināšana viņas svārku veronikās**. Viņa nolemj pārkāpt tradīciju un viena vērša vietā cīnīties ar diviem, uzvaru cenšoties panākt, tos sarīdot vienu pret otru. Liekas – pilnīgi nejauši un pat teju pret viņas pašas gribu izlaužas izaicinājums – cīnieties; kurš uzvarēs, ar to palikšu. Visi ir pārsteigti no šīs pavēles, arī Karmena pati, bet kauliņi ir mesti. Karmena nebūs tā, kas atkāpsies, viņā mutuļo azarts. Ja mīlestība ir dumpīgs putniņš, kā dzied Bizē slavenajā Karmenas Habanērā, tad veiksme – kaprīzs. Un tas ir tikai laika jautājums, kad veiksmes putniņš izspurgs no krātiņa, kuram durtiņu nemaz nav.

Karmenu bezgalīgi mīlošais, apmātais Hosē Artūra Skrastiņa izpildījumā šoreiz padevies… nē, ne vājš vai neizteiksmīgs – profesionālajā ziņā aktierim nav, ko pārmest. Drīzāk tēlojums ir neatbilstošs manai iekšējai izjūtai par Hosē jābūtību, tādēļ atļaušos apšaubīt režisora izvēli kā tādu. Zaudēt galvu sievietes dēļ tik karstasinīgi var tikai zaļā jaunībā. Arī Hosē vieta militārajā rangā vedina domāt par pieredzes trūkumu un iesācēja gaitām. Šis nepieciešamais tēla uzstādījums disonē ar A.Skrastiņa psihofiziku un vīrišķīgo briedumu, kurā drīzāk jaušas rāmums un pacietība, nevis kaisles neprāts. Jā, aktieris parāda mīlestību, tik dievinošu, kādu Karmena nebūtu pelnījusi, bet tur nav dienvidiem raksturīgā temperamenta, zēniskas aušības un naiva maksimālisma. Pie šāda – mazliet sapņaina un bikla – Hosē ir tikai pašsaprotamas fināla sižetiskās atkāpes, jo šis Hosē nav matador de toros – vēršu nogalinātājs. Viņš ir nabaga nelaimīga pazudināta dvēsele, kam traģiskais fināls, iespējams, ir vienīgais ejamais ceļš.

Mīlas trīsstūra trešajā šķautnē pēc Bizē iedibinātās tradīcijas atrodas matadors Eskamiljo (Dainis Grūbe). Lai arī tēls pieprasa teatralitāti un ārišķību, glanci un spozmi, kas aizrauj Karmenu, es teiktu, ka uz izrādes fona tas ir nedaudz pārspēlēts, mēģinot noķert spānisko temperamentu. Karmenas un Eskamiljo attiecības ir vienīgā miglainā līnija izrādē, nesniedzot skaidras atbildes, vai Karmena pret viņu lolo ko vairāk par izklaidi un kārtējo trofeju.

Kristīne Nevarauska pieviltās un pamestās Hosē līgavas Mikaēlas lomā šķiet jau kaut kur redzēta. Kaut arī tēlam un tā izpildījumam nav, ko pārmest, gribētos aktrisi labāk redzēt citā ampluā. Par pašu Mikaēlu jāteic, ka šo tēlu varētu vēlēties izvērstāku vai, gluži otrādi, atteikties no tā vispār, jo pašreizējā apmērā tas nerada pietiekamu emocionālo slodzi un nodarbojas vairāk pats ar savām izjūtām. Mikaēla ir figūra, kura nav īsti ieausta kopējā izrādē – pirmajā cēlienā viņa ir pārņemta ar savu mīlestību, otrajā – ar izmisumu. Hosē īsti nepiedalās ne vienā, ne otrā, un arī Karmenai ne silts, ne auksts.

Kopumā izrāde atstāj viengabalainu efektu, tajā lieliski iekļaujas gan videoprojekcijas, gan kustību partitūras. Precīzi un dabiski bez aizķeršanās vai neveiklībām norit darbības otrajā un trešajā plānā. Īpaši jāuzteic Dailes teātra vīriešus, kas darbojas “masu skatos” – lieliska, neuzbāzīga un acij tīkama organika, kam ik pa brīdim ļauts iemirdzēties individuālos fragmentos. Aktieri šīs iespējas izmanto, attaisnojot savu atrašanos uz skatuves.

Komandas sieviešu daļai nav tik ļoti paveicies ar iespēju parādīt ko vairāk par valšķīgu gaitu un dekoratīvu figūru, jo caurcaurēm maskulīnajā “Karmenas” stāstā dāmas tradicionāli ir vairāk rotājums kā spēlētājs. Kamēr aktrises uz skatuves jūtas ērti un profesionāli tiek galā ar uzdevuma trūkumu, pilnīgi lieks izrādījies sarkanā tērptais dejotāju pulciņš, kas neveikli uznāk tik vien, lai noietu. Sievišķā šarma un seksapīla ir pilnībā gana no aktrisēm vien – bet tā varbūt ir mana īpatnība: neciešu, ka uz skatuves ir plintes, kuras nešauj. Esmu par maksimāli jēgpilnu aktieru (profesionālu vai viesmākslinieku) iesaisti jebkurā iestudējumā un uzskatu, ka teātris nevar atļauties kā kino – likt pieciem dažādiem statistiem katram vienu reizi tēlot garāmgājēju. Izfrizējot no iestudējuma dejotājas, kā arī pilnīgi lieko (un savā niecībā aktierus mazliet pazemojošo) epizodi ar Mikaēlas vecākiem, izrāde tikai iegūtu.

Ja runājam par pēcgaršām, tad pēc pirmā cēliena manas teatrālās garšas kārpiņas bija priecīgi satracinātas un alkatīgi prasīja vēl. Pēc otrā cēliena iestājās labi paēdis gandarījums – pārdzīvojums bija noticis. Tie mati, ko te skaldu – uz kopējā fona tās ir tikai utiņas, kuras bez tīšas meklēšanas pašas acīs nemaz daudz nelec. Par maz “Karmenā” ir tikai vēršu – to māvienus sadzirdēju vienu vienīgu reizi, un arī tad klusi un garāmslīdoši. Šis, manuprāt, ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis, kas palicis neizmantots, un neba jau ilustratīvā, bet gan metaforiskā nozīmē.

 

*Banderiljas – tradicionālajā spāņu korridā nosmailināti koka iesmi, ko cīņas laikā sadur vērsim skaustā, lai to satracinātu un nokausētu.

**Veronikas – matadora apmetņa vēzieni, vērsim skrienot garām.

Advertisements