Birkas

, , , , , , , , , , , , ,

Kaija

Nacionālais teātris, Jaunā zāle
Režisors Elmārs Seņkovs

Mākslai ne vienmēr ir jāpatīk – savu mērķi tā var sasniegt arī tad, kad aizķer, iespaido, liek domāt, pat nepatīk. “Kaija” neizpelnās manu sajūsmu, kas būtu apzīmējama ar banālo “patīk”, bet noteikti to atzīstu par iespaidīgu un spilgtu darbu Latvijas teātrī.

Iestudējuma radīšanā Elmārs Seņkovs ir gājis ļoti mērķtiecīgu un skaidri marķētu ceļu, pilnībā saglabājot saturu un pilnībā modernizējot formu. Koncepcija ir pārdomāta, izturēta līdz galam. Var just, ka izrādē it viss notiekošais un uz skatuves esošais ir ļoti apzināts un iecerēts, nav atstāta vieta nejaušībām. Vienlaikus aktieriem ir dota elastīga brīvība, tie nefunkcionē kā marionetes, bet brīvi dzīvo dotajos apstākļos.

Aktierdarbs “Kaijā” ir tiešām teicams. Kaut kādā mērā visvairāk simpātiju mana konservatīvisma dēļ radās pret Edmundu Freibergu Sorina lomā, iespējams, tādēļ, ka viņa tēls bija ieguvis no abstrakcijas vistālākos vaibstus un izstaroja siltu, pievilcīgu dabiskumu. Tāpat nekad nebeigšu fascinēties par aktieriem, kas tik meistarīgi prot piešķirt saviem skatuves cilvēkiem tās mazās, teju nebūtiskās nianses, kas veido tēla neatkārtojamību, vienalga, vai tā būtu gaita, balss, žests vai vēl kas cits.

Uldis Siliņš laikam vispār neprot vāji spēlēt – cik līdz šim ir sanācis redzēt viņu uz skatuves, viņš tur atrodas vairāk nekā par 100 procentiem (neprasiet, kā tas ir iespējams – es arī nezinu). Viņa atveidotais Kostja nav ērts tēls, nav patīkams ne acij, ne ausij, viņa luga ir pilnīgs murgs (Kostja, piedod)… un tieši tā tam arī ir jābūt. Ticamība – maksimums. Apmaldījies, nelaimīgs cilvēks ar brūkošām cerībām padarīt savu nožēlojamo dzīvi dzīvošanas vērtu. Staigājošs lūgums pēc palīdzības, pret kuru visi ir kurli un akli, visvairāk viņa māte Irina Arkadina (Maija Doveika), kam visvairāk un pirmajām kārtām būtu jāredz Kostjas dvēseles trauslums un izmisums.

Es atļautos teikt, ka “Kaijas” forma ir kičs. (Ja nu gadījumā tas tomēr ir milzīgi dziļš simbolisms, tad lai piedod man radošā komanda – mans vidējais prāts tik dziļi nerok.) Kiča maksimumu piedāvā M.Doveika, atspoguļojot visus iespējamos, maksimāli sakāpinātos stereotipus par slavenām “vecā kaluma” aktrisēm: spilgti, teatrāli tērpi neatbilstošās situācijās, milzums “kliedzošu” aksesuāru, pārspīlēta uzvedība, nedabisks runasveids, skatuviska izturēšanās. Lai arī sakāpinājums teicami tiek izturēts no sākuma līdz beigām, man šķita, ka šoreiz formā pazudis saturs. Proti, Arkadinas tēls nedod nekādu papildu informāciju par sevi, izņemot pliku runāto tekstu. Runājot vizuālās mākslas valodā, uzzīmētajam it kā pietrūkst trešās dimensijas, bilde ir pārāk plakana, lai šķistu īsta. Un te nav stāsts par to, ka šī varone jau neizceļas ar lielu intelektu vai sirds dziļumu – arī muļķi var attēlot trīsdimensionāli. Vai Arkadinas plakātiskums bijusi režisora iecere vai aktrises interpretācija – grūti spriest.

Savā ziņā arī pārējie būtu pelnījuši katrs pa izvērstai rindkopai, tomēr es centīšos nedaudz īsāk: pārliecinoši šaubīgs Ģirta Liuzinika Trepļevs (pārliecinošs aktierdarbs, šaubīgs varonis), vienīgā no aktieru ansambļa (Freibergu es šeit neieskaitu, viņa organika nepakļaujas vispārējai salīdzināšanai) pilnīgi dabiskā Alise Danovska Ņinas lomā, lieliski kariķēta Daces Bonātes Poļina. Mašas tēls Sanitas Pušpures atveidojumā palicis neskaidrs un varbūt arī ne pārāk izteiksmīgs, taču viņa viennozīmīgi dēvējama par mis Izmisumu. Savukārt Artūra Krūzkopa Medvedenko ir ļoti organisks savā naivā un vienkāršā skolotāja tēlā, nelielo lomu padarot spilgtu un pamanāmu.

Neliegšos, ka izrādes pirmais cēliens bija samērā grūti sagremojams un pat izturams. Iespējams, ka tajā režisors izšāvis pirmo “Kaijas” modernizācijas un avangardizēšanas duku, pārējo mērenāk (un tradicionālam skatītājam kā man baudāmāk) sadalot atlikušajai izrādei. Pieļauju arī, ka sākums apzināti iecerēts smagāks, lai kā ar naglu betonā ieskrāpētu konfliktu apveidus.

E.Seņkova “Kaijas” iestudējums sasaucas ar Kostjas būtību – tie ir jaunu formu meklējumi, avangards, neizskaistināta, funkcionāla pasaule, kurā viss ir nekas un nekas ir viss. Caurejoši, pelēki cilvēki, kas atstāj aiz sevis netīrību, un vienīgā spilgtā (jo nozīmīgā) figūra – māte. Klēpis, kas atteicies turpināt savas tiešās un pārnestās izauklēšanas funkcijas.

Īpatnēja un daudzslāņaina ir minimālā scenogrāfija. Izrāde sākas ar to, ka aktieri it kā izzāģējas ārā no lielas saplākšņa kastes, kuras izzāģētā mala kļūst par skatuves grīdu. Neapdarinātās sienas sasaucas ar moderniem antiestētikas meklējumiem, ar otrreizējās pārstrādes ideju, bezgalīgajiem videopadomiem “internetos”, kā no atkritumiem (iepakojumiem un citām izmešanai paredzētām lietām) veidot jaunas, Tāpat saplāksnis referē arī uz “Kaijas” sižetu – Kostjas izrādes norises vietu, paštaisīto skatuvi piemājas dārzā. Viss ir ļoti margināls, ļoti nepastāvīgs un bez pamatīguma, gluži kā Kostjas šaubu pilnā dzīve. Pēdējā cēlienā skatuve iztapsēta ar zilganu burbuļplēvi, lai ko tas arī nenozīmētu – vai Kostjas centienus izdzīvot savā pasaulītē, savā burbulī, vai vārgo polsteri – šķitumu, ka visas trauslās dzīves ir daudz maz nokārtotas, iepakotas un trieciendrošas, vai vēl ko. Lai nu kā, visas šīs idejas par to, kā kas varētu vai nevarētu būt, rokā dodas smagi. Ne scenogrāfija, ne kostīmi, ne muzikālais pavadījums – nekas nerunā pats par sevi, neko skatītājam priekšā nesaka un savu vēstījumu noklusē. Pašam viss jāizdomā, ja ir tik daudz vēlēšanās. Pieņemu, ka arī aktieriem spēles vidē atbalstu nav, ko gaidīt, un jāpaļaujas vien pašiem uz sevi.

E.Seņkovs “Kaijai” saglabājis Čehova noslēpumaino žanrisko pieteikumu – komēdija, tomēr vienīgais patiesi komiskais aspekts iestudējumā ir Daces Bonātes atveidotā Poļina. Ja, protams, par smieklīgu nesaucam mirstošo skumjo klaunu Sorinu un visu kopējo “Kaijas” balagānu, kurā katrs mīl kādu nepareizo, neīsto un ir tik ļoti koncentrējušies katrs uz sevi, ka pazaudējuši cilvēcīgu saikni ar apkārtējiem. Vienīgie, kas epizodiski apliecina sevi kā uz empātiju un saskarsmi spējīgas būtnes, ir jau pieminētais Sorins (komunikācijā ar Kostju), Trepļevs un Ņina (mīlētāju dialogā), kā arī Poļina (atzīstoties, ka zina par meitas izmisuma pilno, neatbildēto mīlestību).

Izrāde ir caurvīta ar smeldzi, bezcerības un bezizejas izjūtu, izmisumu, dusmām, vientulību, alkām – veselu negāciju buķeti, turklāt neglītā vāzē. Vai palūkoties uz cilvēku (ja atzīstam par vērtību cilvēku kā tādu) no šāda skatpunkta, katram jāzina pašam. Estētikas tur nebūs, cukura arī ne, vien sīvs rudenīgums. Taču arī tā ir pasaules daļa.

Advertisements