Birkas

, , , , , , , , , ,

Sātaniskās piruetes

Dailes teātris, Lielā zāle
Režisore Laura Groza-Ķibere

IMG_0252

Laura Groza-Ķibere ir viena no tiem režisoriem, kas primāri ir cilvēkorientēti: viņas interešu un līdz ar to skatītāju redzeslokā nonāk cilvēki, kādi tie ir – visā savā neglītumā un aizkustinošā vēlmē pēc sapratnes, pieņemšanas, mīlestības. Lai arī L.Groza-Ķibere savās izrādēs primāri nerunā par politiku, vēsturi, nāciju, laikmetu, viņas izvēlētās tēmas nav nedz virspusējas, nedz nebūtiskas, bet, gluži otrādi, laika pārbaudi izturējušas. Viņa sāk no paša sākuma, no kaut kā ļoti personiska – no cilvēka. Režisore nekritizē un nemoralizē, viņa meklē iemeslus un skaidro cēloņus, un caur to virzās uz ideālu, saglabājot cerību, ka ir iespējama arī krietna, empātiska un cilvēcīga rīcība.

“Salemas raganas” turpina L.Grozas-Ķiberes iesākto cilvēcisko “vētru un dziņu” izpēti. Šis Millera lugas iestudējums ir savā ziņā unikāls ar to, ka tā darbība vienlaikus notiek gan 17. gadsimtā, kad risinājās patiesie aprakstītie notikumi, gan šodien. Vēsture izrādei ir nepieciešama, jo masveida raganu prāvas, kādas tās aprakstītas lugā, mūsdienās būtu grūti iedomājamas, savukārt

reference uz šodienu piesaka jautājumu par to, kas ir mūsdienu ragana un ko esam gatavi “pakārt” mēs, civilizētie 21. gadsimta pārcilvēki.

Izrāde, kad tā beidzot atļauj skatītājam apjaust notikumu patieso secību un cēloņus, ir par garīgi stiprajiem un vājajiem cilvēkiem. Der aizdomāties, kad un kāpēc reliģija – un jo sevišķi fundamentālisms – izrādās tieši visvājāko un aprobežotāko prātu izvēle. Likumsakarīgi, ka, iztrūkstot veselajam saprātam (un te pat nav runas par izglītotību, bet drīzāk par inteliģenci), reliģiskā mācība iegūst kroplus un dēmoniskus vaibstus. Savukārt tie, kas ir apveltīti ar asu un skaidru prātu, gluži instinktīvi distancējas no ideoloģijas, kuru masu psihozes rezultātā vairs nevada cilvēki, bet kura, gluži otrādi, uz piekritēju vājuma rēķina kļūst patstāvīga, mutējoša un neprognozējama. Vai arī – izmanto to savu mērķu sasniegšanai.

Režisore “Salemas raganās” ar vēsturisku piemēru runā par šodienas realitāti – manipulēšanu ar ideju, cilvēku emocionālu un arī fizisku iznīcināšanu apšaubāmas, pat absurdas idejas vārdā, kā arī par cilvēku bailēm un stulbumu.  Viens otru papildinot, tie rada vislabāko augsni nekrietnībām un iespējai pakāpties uz bijībā noliektajām mugurām un galvām. Sava loma iedalīta arī bērnišķībai, brieduma trūkumam, kas visos laikos ir spējis sastrādāt milzu muļķības, tai skaitā aiz visatļautības un pārprastām tiesībām. Šodienas kontekstā tiesībām bez pienākumiem, ko īpaši veikli apgūst gados jauni censoņi, ir īpaša nozīme.

Izrāde sniedz gandarījumu visos tai pieejamos veidos, tai skaitā vizuālajā. Lugas norise ir ielikta acīmredzami vecā, bet monumentālā kultūras nama zālē. Skatuves dibenplānā uzbūvēta vēl viena skatuve, kas ļoti burtiski referē uz izrādē notiekošo teātri, kam gan no sirds tic ne tikai “skatītāji”, bet arī “aktieri”, un vienīgi “režisoram” rokās ir vadnis, kas paredzami kustina marionešu diegus, kā vien vēlas. Līdz brīdim, kad diegi neatšķetināmi sapinas, lelles atbrīvojas no kontroles un labākajās šausmu filmu tradīcijās apdraud pašus to radītājus.

Dailes teātra šņorbēniņi ar prožektoru armādu un urbānajām metāla konstrukcijām organiski saplūst ar skatuvi skatuvē, līdz nav nojaušams, kas no tā visa ir dekoratīvs un kas – funkcionāls. Neuzbāzīgi, pelēki toņi, vienlaikus putekļaini un majestātiski, un augstu pie griestiem – netīras lupatas neīsto tīrības centienu izraibināti sīkrūšu logi. Nav bijis rūpīgas rokas, lai tos koptu, nav bijis iekšējas nepieciešamības pēc augstākiem ideāliem kā vien mazumiņu gaismas un tēlotu vajadzību pēc tīrības. Puritānisms savās labākajās tradīcijās. Caur tiem kā pa cietuma kameras logu var nojaust – satumst vai aust, taču neko daudz vairāk.  Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija sev raksturīgajā manierē par izrādē notiekošo izsakās lakoniski, bet trāpīgi.

L. Groza-Ķibere turpina sapludināt dažādus skatuves mākslas veidus, sintezējot neikdienišķāku un krāsām bagātāku teātra pieredzi. Ja “Mr Butterfly” uzstājās kontrtenors Sergejs Jēgers, ja “Frankenšteinā” piedalījās zēnu koris, tad “Salemas raganas” papildina gluži īstas (un arī dažas vien iestudējuma vajadzībām tapušas, taču nepieradinātai acij vienlīdz iederīgas) balerīnas, piešķirot izrādei daudznozīmīgu un netveramu – mazliet sirreālu, mazliet spokainu, mazliet senatnīgu, mistikas un izredzētības caurstrāvotu – noskaņu. Ietērptas visklasiskākajos no klasiskajiem balerīnu tērpiem – viscaur pieguloši baltā ar kupliem, īsiem tilla svārciņiem – tās marķē izrādes sākumu un beigas, referējot uz visa notiekošā teatralitāti un performatīvo raksturu, kas paslēpts aiz šķīstības šķituma.

Palaikam balerīnas pazib arī skatuves fonā kā klīrīgā puritānisma pēdējais bastions vai bērnišķi bezsirdīgu skolnieču kliķe, turot rokā filmēšanai paceltus mobilos telefonus kā no drošinātāja noņemtus, nomērķētus revolverus.

Mobilie telefoni faktiski ir vienīgie, kas nepārprotami nojauc laika robežu starp patiesajiem notikumiem Salemā pirms vairāk nekā trim gadsimtiem un šodienu. To izmantošana laikmetīgā ieroča/apdraudējuma lomā man, no vienas puses, šķiet ļoti precīza un pamatota. Taču ir divi “bet”: pirmkārt, telefons nupat jau spēlēja pats sevi režisores iepriekšējā iestudējumā “Pēc Jūlijas jaunkundzes” (gan ne agresora lomu), un, otrkārt un vissvarīgāk-kārt – šī bise aizmirsa vai nespēja izšaut. Lai kādu sabiedrības spiedienu un trausluma pārspēku klusējot izdevās panākt pāris jauniem skuķiem ar kameru rokās, tomēr izrādes notikumus šis spiediens nevienā brīdī neietekmēja. Ja mērķis ir bijis radīt publiskā terora neomulīgo un bezpalīdzīgo izjūtu, to var uzskatīt par sasniegtu, taču demonstratīvā, ieročiem līdzīgā mērķēšana, kas cikliski atkārtojas visu izrādi, liek domāt par to, ka šiem “revolveriem” vajadzētu arī parādīt, kā tie prot šaut.

Cilvēka prāts, lai cik atbrīvots, tiecas kategorizēt un klasificēt. Arī izrādē nemanot gribas saprast, kuri ir labie un kuri – ļaunie. Jau lugas autoram (vai režisoram?) šo kastīšu sistēmu izdodas izjaukt tā, ka ilgu laiku acu priekšā ir tikai dzīve, tikai cilvēki bez tradicionālā “es jau nu gan zinu, kāds viņš ir patiesībā” aizsprieduma, bet notikumi finālā redzētajam piešķir pilnībā reālistisku un empātisku minora skanējumu. Kopējais stāsts sadalās pirmreizinātājos – tēlos, no kuriem katrs viens pats iegūst patstāvīga stāsta lielumu un vērtību.

Aktieru ansamblis ir atlasīts neparasti un vienlaikus ļoti precīzi tā, ka ar baudu ir vērojama ik mazākā loma. L.Groza-Ķibere papildus savam iemīļotajam aktieru kodolam izvēlējusies vairākas spilgtas personības un – pamatoti. Jāteic, ka reti gadās redzēt izrādi, kurā no daudzskaitlīgām lomām ikviena ir ķirsītis uz kūkas, kurā nav neviena plakana, pelēka, neizteiksmīga tēla. Tai jābūt vai nu kādai īpašai ķīmijai starp aktieri un režisoru, vai vienkārši režisora prasmei uzticēties, vai gluži pretēji – vadīt. Lai kas arī nebūtu šī atslēga, tā ir atrasta.

Liels prieks redzēt Dārtu Daneviču izvērstā un spilgtā, kaut groteskā otrā plāna lomā (Mērija Vorena). Lielāko daļu izrādes es nespēju atpazīt, kas slēpjas zem neirotiskās, briļļainās pusaudzes tēla, teju vai pārliecināta, ka tā ir kāda man nezināma studente. Taču izrādās, ka citkārt tik staltā, pašlepnā un šerpā Dārta viegli pārkāpj sava (un mazliet arī teātra) radītā tēla robežas.

Līdzīgi uzmirdzējis ir Dailes teātrī pirmo sezonu štatā aizvadošais Andris Bulis vecā (!) Putnema lomā. Viņa līdz šim biežāk spēlētie, fizisko dotumu diktētie šarmanto pavedēju – neliešu tēli, lai cik glaimojoši aktierim, ir bijuši diezgan plastmasīgi. Turpretim šī – it kā necilā – lomiņa ar matos ieķemmēto sirmumu, spēlējot Indras Briķes vīru – vienaudzi, izrādījusies daudz vairāk vērta. Jāuzteic gan aktiera pielāgošanās un pārtapšana, gan spēja nepadarīt šķietami komisko situāciju (jauns švīts atveido vecu mietpilsoni) par farsu.

Par Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Juri Žagaru (atkal!) sakāmas vien uzslavas. Gan Ilzes (Abigaila Viljamsa), gan Jura (Džons Proktors) atveidotajos tēlos spilgti saskatāms abu aktieru smalkais un precīzais rokraksts, kas uzzīmē unikālu un neatkārtojamu varoņa portretu.

I. Ķuzule-Skrastiņa ir tāda pati, kā allaž – un vienlaikus citāda. Nevar salīdzināt, piemēram, viņas Karmenu ar māsu Rečidu vai Abigailu. Atpazīstama visos varoņos ir vienīgi aktrises dedzība un atdošanās lomai. Arī Abigaila ir ļoti koncentrēts, fokusēts veikums. Redzams, ka aktrise tic tam, ko viņa dara, un šī pārliecība sasniedz gan skatuves partnerus, gan arī skatītājus.

Līdzīgi arī Jurim Žagaram: vienalga, vai viņš ķertos pie komiskas, romantiskas vai nelielas otrā plāna lomas, viss tiek izdarīts maksimāli. Arī Proktora loma nav izņēmums – aktieris profesionāli pārliecina skatītāju par sava varoņa dzīves duālismu, kurā nav labās un sliktās vai pareizās un nepareizās puses. Proktors dzīvo starp ģimeni un pienākumu no vienas puses un kaisli no otras, starp sabiedrības uzspiestajām normām no vienas un ateistisko pārliecību no otras, dažādu iemeslu dēļ nespēdams izdarīt izvēli un palikt tikai vienā pusē.

“Salemas raganās” aktierspēle ir ļoti augstā līmenī. Kā patstāvīgu, pabeigtu darbu var vērot ikvienu no lomām. Redzams, ka radošā komanda ir pievērsusi uzmanību ne tikai galvenajiem varoņiem, bet ikvienam, kas ir uz skatuves, nepieļaujot paviršību pret tiem, kas dara savu darbu un tiem, kas to vēro. Caur mazo lomu izstrādi izrādei ir piešķirta papildus emocionālā dimensija un sižetiskas mikrolīnijas. Ikviens tēls uz skatuves netieši izstāsta savu individuālu stāstu, dod mājienus par savu pagātni un nākotni Salemā – šajās dzirnavās, kuras griež savas sātaniskās piruetes un kuras apstādināt vairs nav salemiešu spēkos. Vienalga, vai tas būtu dvēselē sirsnīgais un līdzjūtīgais, bet skarbā amatā teju pret savu gribu tikušais apsargs Heriks (Artūrs Dīcis), vai sākumā tik aristokrātiskā, finālā – pazemotā un apjukusī Tituba (Olga Dreģe), vai savtīgais un bailīgais, savas varas apziņas iedvesmotais tiesnesis Danforts (Lauris Subatnieks) – ikviens tēls ir izteikti dzīvs un cilvēcīgs, ne tikai marionete sižeta aizpildīšanai.

Mans personīgais pārsteigums un gandarījums ir Inga Alsiņa Elizabetes Proktoras lomā. Kaut arī agrāk startēts ar labiem rezultātiem, šajā lomā ieraudzīju aktrisi ar pavisam citu, daudz jaudīgāku emocionālo dziļumu. Gan lomā, gan tās izpildījumā I.Alsiņa demonstrē briedumu un pilnskanību. Lai gan viņas atveidotā varone atrodas visnotaļ nepateicīgā situācijā, proti, izrādē tā atrodas vienīgi negatīvu, destruktīvu emociju un situāciju iespaidā, aktrise nepadara tēlu par gaudenu mocekli, bet saglabā pašapziņu. Liels prieks, ka Dailes teātra skatuve ir satikusi šo spēcīgo aktrisi, un, cerams, ne pēdējo reizi.

Izrādei ir viendabīga noskaņa, kas, tuvojoties kulminācijai, pieņemas spēkā un skaudrumā. “Salemas raganas” nerunā aplinkus vai pārlieku tēlaini – stāsts neļauj apmaldīties nozīmju vai notikumu cilpās. Pārdomāts vēstījums, teicams un ticams aktieru darbs, minimālistisks estētiskais baudījums – pēc vairākiem klupieniem ar labi iecerētām un potenciāliem bagātām izrādēm “Salemas raganas” varētu izrādīties režisores kārtējais virtuozais trāpījums mērķī.

Advertisements