Birkas

, , , ,

Garainis, kas veicina vārīšanos

Jaunais Rīgas teātris, Lielā zāle
Režisors Alvis Hermanis

maisiRežisors Alvis Hermanis, tiešā un pārnestā nozīmē uzlikdams čekas maisus uz skatuves savā jaunākajā izrādē “Vēstures izpētes komisija”, ir mērķtiecīgi uzkūlis viedokļus par bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) tēmu, apzinoties, ka tā trāpīs, aizskars, sakustinās. Domas polarizējas: vieni slavē izrādes dziļumu, otri kritizē seklumu. Pārāk daudz esot piedots, attaisnots, glorificēts. Piederot pie pirmajiem, mani vienlaikus interesē otrie: vai dziļums šajā gadījumā ir profesionalitātes vai subjektīvisma kritērijs, proti, vai viedokļi par izrādi pamatā ir balstīti objektīvā vērtējumā par mākslas darbu, vai subjektīvā attieksmē (pieredzē) pret čeku.

Runājot par jūtīgo VDK tēmu, ir svarīgi pozicionēt personisko pieredzi un iepriekšējo attieksmi pret čeku, jo no sabiedrības reakcijas ir jūtams, ka domas bieži vien dalās tieši vadoties no šī aspekta: cik daudz vai maz čekas represijas un to sekas ir skārušas personīgi vai pastarpināti. Es pati par čeku uzzināju vien apzinātā vecumā, manu bērnību tā neskāra, kaut joprojām eksistēja paralēlajā pasaulē.  Vienmēr esmu pret šo nesenās vēstures monstru izturējusies ar lielu pietāti (atņemot, protams, šī jēdziena cieņu izrādošo aspektu), taču manas zināšanas par to nav plašas. Uzskatot, ka zinu pārāk maz un nepilnīgi, esmu arī atturējusies paust viedokli, vai maisi bija vai nebija jāpublisko. Jāatzīst, ka manas zināšanas par VDK nozīmi, ietekmi un metodēm visspilgtāk formējušās tieši mākslas (kino, literatūras) ietekmē, nevis vēsturiskiem avotiem.

Ar šo atziņu vēlos sākt –

mākslai ir nozīme. Attiecībā uz būtiskām tēmām tā ir gan informācijas nesēja, gan interpretētāja. Māksla uzdod jautājumus, saliek akcentus, taču reti kad sniedz atbildes – un, visticamāk, tas arī nav tās uzdevums.

Teātris kā dinamiska, pielāgoties spējīga mākslas forma reflektē par dažādām aktualitātēm – tiklab mūžīgām kā tagadnīgām, tiklab privātām kā sabiedriskām, tiklab nacionālām kā globālām.

A.Hermanis savās izrādēs, jo sevišķi tajās, kas tapušas kopdarbā ar aktieriem bez vai ar īpaši projektam radītu dramaturģisku materiālu, pratis uztaustīt nervu, kas pulsē(s) skatītājos, kas ir dzīvs un jutīgs sabiedrībā. Izvēloties radīt izrādi par sāpīgajām, neaizskaramajām vai sakrālajām tēmām, ir garantēta viļņošanās. Teātris būs sasniedzis savu mērķi – atstāt iespaidu, iesvārstīt skatītāja iekšējos procesus, raisīt pārdomas, atstāt emocijas.

Ir likumsakarīgi, ka saistībā ar čekas maisu atvēršanu, kas, skaļas apspriešanas pavadīta, notika 2018. gada nogalē, kādam no režisoriem, kas seko līdzi sabiedriskajām norisēm un nav pret tām vienaldzīgs, ir radusies interese un vajadzība (un drosme!) par to runāt ar skatuves starpniecību, turpinot jau pieminēto viļņošanos – diskusijas par attiecīgo tēmu. Kaut arī skatuve izmantota par personīgo aktualitāšu mediju, tomēr izrāde nav tendencioza un arī nepauž režisora personisko viedokli. Tā bezpartejiski caur izpēti un lieliskiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ļauj paraudzīties uz čekas varas laikmetu caur nekatru prizmu, nenostājoties nedz soģu, nedz piedevēju pusē.

Izrāde, cenšoties būt maksimāli godīga un vispusīga, nav ietilpinājusies ierastajos laika rāmjos, krietni pārsniedzot piecu stundu distanci, tomēr tā ir tik intensīva un blīva, ka par garlaicību sūdzēties nav kad. Kaut arī izrādes forma ir traģikomēdija un zāle vietām no smiekliem vairs spēj tikai smilkstēt, tā nav izklaidējoša vai viegla. Mozaīkas veidā tiek parādīts vesels laikmets – no padomju savienības ziedu laikiem līdz čekas maisu atvēršanai Latvijā, pirms kā darbu veic LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija. Izrādes vajadzībām tā ir pārtapusi par Vēstures izpētes komisiju: gan tāpēc, lai tieši nereferētu uz konkrētām personālijām, gan arī tāpēc, ka izrādes izpēte neaprobežojas ar kartītēm un ziņojumiem: aiz papīra, aiz noteikumiem, represijām, varas un bailēm režisors kopā ar sešiem aktieriem meklē cilvēku. Cilvēku konkrētā vēstures nogrieznī un sociālos apstākļos.

Ir jūtams izrādes veidotāju viedoklis pret pašu komisiju. Brīžos, kad aktieri iedzīvina komisijas locekļus, to smalki kariķētais, uz tēlu normalitātes robežas balansējošais un viegli histēriskais atveidojums vedina domāt par pārmetumiem komisijas kompetencei. Tajā ir ārvalstu eksperti, kas neprot krievu valodu un nevar izlasīt pētāmo materiālu, ne skaņu neizdvesoši komisijas locekļi, dāmas pārāk īsās kleitās, kas perfekti veic rakāšanos maisos un kartīšu pienešanas funkciju… Par laimi, izrādes saturs nav atkarīgs nedz no īstās, nedz skatuviskās komisijas. Tēli dzīvo paši par sevi.

Ja neskaita iespraudumus ar komisijas darbu, izrāde pārsvarā ir hronoloģiska. Tas ir būtiski, jo katra epizode kopējā mozaīkā, lai arī individuāla un patstāvīgi dzīvotspējīga, tomēr ir daļa no lielās kopbildes un ir skatāma kopsakarā ar pārējiem fragmentiem, kaut sākumā tie šķiet pilnīgi nesaistīti. Čekas darbība, ietekme, sekas tiek parādītas visdažādākajās izpausmēs, vēstot par to, ka bez klasiski zināmajām lietām – vervēšanas, ziņošanas, pratināšanas – ir arī citas, piemēram, sabiedrības apziņā iesētas bailes, psihiatriskā klīnika ieroča lomā, prostitūcija kā medijs, arī dažādas psiholoģiskas, pat nevardarbīgas metodes, kā sasniegt mērķus. Un, pats svarīgākais – ka neviena no tiešajām vai pastarpinātajām metodēm nav bijusi pietiekami ietekmīga, lai apturētu atmodu.

Manā ieskatā ir divi vērtīgi ieguvumi no “Vēstures izpētes komisijas”. Pirmais ir man allaž mākslā tuvais temats par skatpunkta maiņu, kas maina arī uztveramo objektu.

Pat tik nežēlīgā un kroplīgā organizācijā, kāda bija VDK padomju savienībā, darbojās – iedomājieties tikai – nevis kaut kādi abstrakti ļaunuma iemiesojumi, bet – cilvēki.

Nerunājot kategorijās “visi” un “neviens”, izrāde ieskicē, ka daļa no čekas darba bija birokrātija un tajā strādājošie – izglītoti ierēdņi, kas turklāt ne vienmēr saskatīja sava darba postošās sekas. Ar to gan nevēlos teikt, ka čekisti bija neapzinīgi, naivi jēriņi, taču, raugoties individuāli, vismaz daļa no tiem ikdienu nevadīja asinskārībā un vēlmē nodarīt ļaunumu. Uzticība valstiskajai iekārtai un pārliecība par “tautas nodevēju” izķeršanu vispārēja labuma vārdā taču ir cildena rīcība, vai ne? Un tā jau arī ir tā medaļas otra puse, tā individualitāte, kā izskatās čeka, ja to sadala reizinātājos. Cits jautājums, vai šie cilvēki apzinājās un vai viņiem vajadzēja apzināties, ka ir nostājušies “nepareizajā” pusē.

A.Hermanis un viņa aktieri tāpat izstāsta, ka otra puse ir ne vien “sliktajiem”, bet arī “labajiem”. Ja rakstniece atsakās ziņot, zaudējot tiesības braukt uz Vāciju, viņa ir cēla un godājama. Bet, ja viņa no čekas saņem dāvanā vijoli savam dēlam, ko viņa pati nekad nevarētu atļauties sagādāt gan naudas trūkuma, gan deficīta dēļ, vai kartītes parakstīšanā tomēr nav kaut kas cilvēcīgi ļoti saprotams un morāli attaisnojams? Un ko iesākt, kurā – nodevēju vai patriotu – kastītē  ielikt aģentu – alkoholiķi, kurš gadiem uzcītīgi raksta ziņojumus, bet mājās sievai dzied Čikāgas piecīšu Pazudušo dēlu?

Šeit der atcerēties, ka ikvienai monētai ir divas puses – mūsējā un tā otra. Patiesība reizēm ir kādā no šīm pusēm, bet visbiežāk to nav iespējams izsvērt tāpat kā nav iespējams vienlaikus aplūkot monētas abas puses. Un šeit es noteikti nedomāju, ka ar izrādi čekisti un ziņotāji ir reabilitēti un kanonizēti kā nepelnīti mocekļi. Ja reiz par maisiem (ar kuriem, starp citu, ir teju pilna skatuve), tad manā skatījumā “Vēstures izpētes komisija” ir tiešs aicinājums nebāzt VISU vienā maisā un apzināties, ka nav pareizās vai nepareizās atbildes nedz jautājumā par to, vai “maisu” saturu vajadzēja publiskot, nedz tajā, kāpēc ziņotāju sarakstos ir atrodami Latvijai svarīgu, īpaši kultūras dzīvē (kas ir būtiska sabiedriskās domas ietekmētāja un veidotāja) zināmu un nozīmīgu personu vārdi.

Papildus cilvēkminiatūrām izrāde ir pilna ar zemsvītras atsaucēm, kuras nekur nav skaidrotas. No vienas puses, tām nav lielas nozīmes izrādes sižetiskajā plūdumā, bet no otras – tās svītrojot, izrāde zaudētu dziļuma un laika dimensiju. Tie ir laikmeta kodi, ko, diemžēl, nolasīt pilnībā var tikai noteiktu laiku piedzīvojušie. No šodienas perspektīvas ir grūti apjēgt deficīta un blata izmisīgo nozīmi, vai to, ka anekdotes par Brežņevu bija kas vairāk par jokiem – tā varēja būt brīvbiļete uz represijām. Nepareiza dzejas rinda, aizliegta dziesma, nemaz nerunājot jau par ozolā iekārtu Latvijas karogu, varēja izvērsties par pazudināšanu.

Un te arī otra lielā un būtiskā tēma – atgādinājums par informāciju kā manipulatīvu ieroci. Ar “vēstures lekciju” piecos piegājienos absolūti šarmantā un  humorpilnā veidā Kaspara Znotiņa izpildījumā skatītāja acu priekšā notiek vēstures falsifikācija, parādot, kā, mērķtiecīgi pārveidojot informāciju, iespējams uzburt neesošu realitāti. Pastāvot mākslīgi radītam objektīvās informācijas vakuumam un tajā sistemātiski un metodiski pilinot vajadzīgo saturu, sabiedrību ir iespējams zombēt un vadīt vēlamajā virzienā, kas – atzīsimies! – notiek arī šodien. Turklāt uzspiestā ideoloģija ietekmē un kropļo visu cilvēku kopumu – ne vien režīmam uzticīgos, bet arī pretiniekus un pat tos, kas norobežojas vai neinteresējas par sistēmu, kurā atrodas.

“Vēstures izpētes komisija” netieši runā par to, ka visi (izņemot tādus nelokāmos dzelzscilvēkus kā Gunārs Astra) čekas laikus piedzīvojušie ir deformēti. Nedz aģenti, nedz čekisti, nedz pārējā sabiedrības daļa nav dzīvojusi izvēlēs un apziņā brīvu, neietekmētu dzīvi.

Kāds ir deformējies, pārstāvot kroplo sistēmu, un nav svarīgi – saskatot tās atbaidošo seju vai simpatizējot tai. Kāds cits – baidoties no tās. Vēl kāds – izvēloties personīgo, ne otra cilvēka vai cilvēku grupas drošību un labklājību. Cits – degradējoties jebkuram laikmetam raksturīgos veidos.

Un nē, režisors nav aizmirsis, ka čekā nebija nekā komiska, izrāde nav vēsturei visu piedevusi un neaicina sabiedrību uz bībelisku piedošanas aktu. Ne velti histēriski smieklīgo plūdumu vairākkārt pārtrauc piesātināti skaudras epizodes, atgādinot par klātesošo ļaunumu un tā tūkstoš sejām. “Vēstures izpētes komisija” aicina domāt, neizmantojot vērtējumos gatavus šablonus, bet piegriezt katram pēc mēra.

 

Apraksts par izrādi saīsinātā formā publicēts žurnāla  “Jurista Vārds” 2019. gada 21. maija izdevumā Nr. 20 (1078), 35.lpp.