Birkas

, , , ,

Jēgas radīšana

Valmieras Drāmas teātris, Apaļā zāle
Režisore Inese Mičule

2020. gads vēl ilgi paliks atmiņā ar ārkārtas situācijas uzliktajiem ierobežojumiem, kas pārdalīja dzīvi “pirms” un “pēc” nogriežņos. Nogaidīt, kamēr dzīve “pēc” kļūs līdzīga dzīvei “pirms”, nav laika – subjektīvā nozīmē. Nav arī garantiju, ka tā notiks, tāpēc daudzi meklē pielāgošanās risinājumus, tostarp teātri. Monoizrāde “Visas labās lietas” ir ne vien Valmieras drāmas teātra pirmais pielāgošanās mēģinājums atgriezties klātienes saskarsmē ar skatītāju, bet arī viens no pirmajiem šādiem mēģinājumiem Latvijā vispār.

Visticamāk, ka iestudējamā materiāla izvēli tieši piespiedu distancēšanās laikā režisorei Inesei Mičulei lielā mērā ir noteicis sanitārais protokols: jo mazāk aktieru (un kur nu vēl mazāk kā viens!), jo vairāk skatītājiem izrāde būs redzama (pirmizrādes laikā pieļaujamais skaits ir 25 cilvēki telpā ar divu metru distanci). Tomēr ir skaidrs, ka pasaules ievērību guvušajai britu autora Dankana Makmillana (Duncan Macmillan) lugai “Visas labās lietas” piemīt tāda pašvērtība, kas to padara aktuālu neatkarīgi no apstākļiem, kādos tā ielikta. Lugas materiāla, režisores un aktiera savstarpējā sinerģija ir izteikta, tāpēc gribas domāt, ka šāds iestudējums tik un tā būtu tapis kādā no tuvākajām teātra sezonām.

Neraugoties uz ierobežojumiem, kas varētu būt ietekmējuši arī mākslinieciskos procesus, ne brīdi nerodas izjūta, ka apstākļu dēļ šajā izrādē būtu kas upurēts: tā ir pašpietiekama un dzīvotspējīga neatkarīgi no skatītāju skaita. Izrāde atstāj viengabalainu iespaidu. Jūtams, ka tā ir pārdomāta, un tās būtību personīgi ir izjutusi gan režisore, gan vienīgais aktieris Mārtiņš Meiers. Iestudējums pamanās iesākties tik organiski, ka pat izpaliek ierastais pirmo minūšu mulsums, kurā skatītājs cenšas apjaust un pieņemt spēles noteikumus. Tiesa,

šī izrāde sākas jau labu laiku pirms aizveras Apaļās zāles durvis. Citā reizē varētu rakstīt – pirms dziest gaismas, taču tās šoreiz tā arī nenodziest.

Tikai vēlāk top skaidrs, ka tas, kas norisinājies pirms izrādes oficiālā sākuma, nav gluži tik vienkārši kā rūpes par skatītāju vai sirsnības izrādīšana atsvešinātības laikmetā. Tas patiesībā ir tests, zināmā mērā – gatavošanās izrādei, tās prelūdija. Paskaidrot ko vairāk nebūtu godīgi pret tiem kas izrādi vēl redzēs, tāpēc varu vien ieteikt doties uz to laicīgi. Trīs zvanu arī nebūs. Nekā formāla, nekā distancējoša. Vēl vairāk – nevienam skatītājam nav dota iespēja kļūt par vienu no pūļa, bet visi pamazām, negaidot un nemanot it kā iepazīstas un satuvinās. Rodas saliedēta, varbūt pat ģimeniska izjūta, kuru veido kopīgi piedzīvotais stāsts. “Visas labās lietas” spilgtāk kā citas izrādes izpauž teātra kā kopīga pārdzīvojuma nepieciešamības fenomenu, jo tā, kaut arī ar noteiktu tekstu, sižetu un mizanscēnām, tomēr rodas tikai darbības brīdī un nelīdzinās citām, līdz ar to piedāvājot ikreizēju unikālu mākslas darbu.

“Visas labās lietas”, protams, ir monoizrāde tādā ziņā, ka tajā piedalās tikai viens profesionāls aktieris. Taču šī nav monoizrāde klasiskajā variantā, jo M.Meiers visā izrādes laikā tikpat kā nekad nav viens pats ar sevi. Pēc riskantas, tomēr labi izkalkulētas shēmas zāle viņu atbalsta, radot īpatnu polifoniju iedomātā solokoncerta vietā. Katrs no 24 skatītājiem kļūst atbildīgs par to, lai viena aktiera teātris kļūtu par dzīvu, daudzbalsīgu un trīsdimensionālu stāstu, lai distancēts vērojums kļūtu par personisku notikumu.

M.Meiers galvenajam, vārdā nenosauktajam varonim aizdevis savus vaibstus, necenšoties iet prom no savas patības un radīt būtiski atšķirīgu tēlu. Aktiera sirsnība un atbruņojošais tiešums piešķir notiekošajam realitātes dimensiju – turklāt telpā pilnīgi bez dekorācijām. Viss neesošais šķitums tiek veidots nelielā amfiteātra centrā un brīvajā laukumā starp podestiem, skatītājiem un tukšajiem krēsliem. Aktieri reizumis atbalsta vienīgi mūzika, kuras izvēle likumsakarīgi ir pakārtota lugā minētajiem dziesmu nosaukumiem vai izpildītāju vārdiem.

Skatoties, kā aktieris, stāstot savu stāstu, “atceras” emocijas mūzikas iespaidā, sāk šķist, ka arī skatītājs ir izjutis tās pašas emocijas. Tomēr izrāde nenodarbojas ar jūtu izspiešanu ar mūzikas palīdzību. Motīvs ieskanas, ievibrē noteiktu emociju un pagaist, gluži kā atmiņas: tās it kā ir, taču nav notveramas. Mūzika šai izrādē skan īpašā veidā. Brīžiem šķiet, ka skaņa gluži sataustāmi atrodas visapkārt telpā, pat pieskaras. Kvalitatīvais, blīvais mūzikas skanējums neapšaubāmi piešķir stāstam papildu nokrāsu, iedarbinot dzirdi ne tikai kā praktisku, bet arī emocionālu maņu.

Neraugoties uz atstāstījuma formu, kādā sarakstīts lugas materiāls, M. Meiers iemieso savu varoni tieši attiecīgajā brīdī: vienalga, vai tas būtu septiņgadīgs zēns, pusaudzis, students vai jau nobriedis vīrietis – tēls ir klātbūtīgs un pašreizējs. Aktieris neietur distanci no tēla pat brīžos, kad tekstuāli no tā atkāpjas. Caur šo personiskumu trāpīgi rezonē lugas tēma par garīgās veselības jautājumiem, tostarp par to, ko slimība nodara nevis savam tiešajam upurim, bet tā tuvākajiem, neaizsargātākajiem cilvēkiem.

Runājot par dažādām personības pieaugšanas stadijām, brieduma M. Meiera tēla interpretācijā ir vismazāk – akcents ir likts ceļam uz to, aicinot arī skatītāju ieraudzīt visas tās labās (brīnišķīgās!) lietas, kas veido mūs katru kopš bērnības, atmetot negatīvos fonus, traumas un citu vainošanu.  Aktiera modināti, pamazām sakustas arī skatītāju iekšējie bērni, atverot acis uz bērnības pasauli, kas no tagadējās atšķiras ar spilgtām krāsām. Zālē jūtama nostalģija, ilgas un savdabīga kolektīva uzticēšanās: katrs no klātesošajiem ir piedalījies jaunas jēgas radīšanā. Pārfrāzējot kādu zināmu teicienu –

ja jēgas nebūtu, mums tā būtu jāizdomā.

Kādam tā būs varoņa dzīves jēga, kādam varbūt – savējās.

M. Meiera nepastarpinātā un personīgā komunikācija ar skatītājiem gan salauž barjeru, kas radusies atsvešināšanās, pašizolācijas mēnešos, gan arī izšķīdina teātra skatuves robežu. Varoņa izmisīgie, kaismīgie dzīves jēgas pierādīšanas centieni ir lipīgi un ne tik daudz pozicionē varoņa dzīvi apliecinošās alkas, kā nemanot liek katram pievērst domas neskaitāmi daudzajām lietām, kas padara dzīvi skaistu un caur to dzīvošanas vērtu. “9998. Skatīties, kā kāds skatās tavu mīļāko filmu.”

Aktiera paša aizrautīgais, azartiskais temperaments dara pašsaprotamu dzīves brīnišķīgāko lietu saraksta aumaļainu rakstīšanu augām naktīm, cenšoties piefiksēt visu, kas ienāk prātā, kā arī sasniegt paša izdomātus apaļus saraksta kārtas skaitļus, kam vajadzētu garantēt izdošanos. M.Meijera tiešumā ir viss: bērna neizpratne un bezpalīdzība, iemīlēšanās bezdibenis, šķiršanās notrulinājums. Vienlaikus caur labo lietu saraksta grēksūdzi atklājas varoņa ārkārtējais trauslums, tās vārdos gandrīz nepateiktās, visu izrādi apakšā gruzdošās varoņa bailes, ko viņš pats vārdā spēj nosaukt tikai pēc ļoti daudziem gadiem – bailes no depresijas un tās izraisītas pašnāvības tieksmes. Bailes no nespējas noturēties kaut pie vienas vienīgas lietas, lai paliktu. Dzīvē.

Izrādē ir daudz improvizācijas, līdz ar to

ikkatra izrāde ir atsevišķs mākslasdarbs, pilnīgi jauna noskaņa un pieredze, kuru ir neiespējami atkārtot.

Tas, protams, lielā mērā attiecas uz visām izrādēm, taču “Visas labās lietas” ik reizi mainās pat saturiski, līdz ar to katra izrāde patiešām ir citāda – ar savu enerģētiku, noskaņu, varbūt arī tempu. Izrādi ir paredzēts rādīt arī tiešsaistē, tomēr esmu pret šādu iespēju visai skeptiska: viss, kas padara šo izrādi tik īpašu, ir piedzīvojams vienīgi klātienē.

No vienas puses, šo izrādi, pandēmijai beidzoties, var(ēs) rādīt arī pilnai mazajai zālei bez dīvainiem tukšiem krēsliem starp dažiem skatītājiem. Tomēr tieši pašreizējā perioda skatītāji ir tie izredzētie un laimīgie, kas iegūs nebijušu un varbūt nekad vairs neatkārtotu pieredzi tik tuvu un tik intīmi piekļūt izrādes stāstam un norisei.