Birkas

, , ,

Jo ir taču tā vērts

Režisors Dmitrijs Petrenko
Liepājas teātris / “Lielais dzintars” Eksperimentālā skatuve

Recenzija publicēta 06.08.2021. teātra aktuālo procesu vietnē kroders.lv
https://www.kroders.lv/recenzijas/1642

https://www.kroders.lv/uploads/article/px756/photo_1642_1.jpg
Foto – Justīne Grīnberga

Jau trešo reizi dažu gadu laikā uz Latvijas skatuvēm tiek iestudēta Dankana Makmillana luga Every Brilliant Thing. Katrreiz ar citu nosaukumu, katrreiz ģeogrāfiski nedaudz citai auditorijai. Pirmais iestudējums Rēzijas Kalniņas režijā bija vērojams Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, otrais Ineses Mičules režijā – Valmierā. Jaunākais ir režisora Dmitrija Petrenko lolojums “1 000 000 labu lietu” Liepājas teātrī.

Pērnajā kovidvasarā, Dailes teātrī iestudējot citu šī paša dramaturga lugu “Plaušas” (Lungs) ar skatuves nosaukumu “Elpa”, Petrenko izvēlējās vienlaikus strādāt ar diviem aktieru sastāviem, un arī šī monoizrāde ir dublēta. Divos tveicīga jūlija vakaros pirmizrādes nospēlēja Edgars Ozoliņš un Gatis Maliks. Diemžēl abas izrādes salīdzināt nevaru – Malika versija par labajām lietām pagaidām palikusi neredzēta.

Skaudrais stāsts par neizskaidrojamās, bet tomēr biežās saslimšanas – depresijas ietekmi uz saslimušā tuvākajiem un neaizsargātākajiem ir skatuviski pievilcīgs caur dramaturga atrasto veidu, kā par to runāt gaiši un cerīgi, neskarot, bet arī nenoniecinot realitātes iznīcinošo smagumu. Iestudēt labās lietas ir arī kārdinoši, jo luga piedāvā profesionālu izaicinājumu aktierim, kuram pusotrā stundā jānospēlē varena amplitūda – no bērndārznieka līdz savam pašreizējam vecumam.

Stāsts centrējas ap visu labo lietu sarakstu, ko varonis sāk rakstīt septiņu gadu vecumā pēc mammas pašnāvības mēģinājuma, lai aizkustinošā bezspēcībā mēģinātu palīdzēt un parādītu viņai, cik dzīve ir brīnišķīga un ka to tik ļoti ir vērts dzīvot. Sarakstā laika gaitā numurējas gan sīkumi, gan fundamentālas vērtības, ļaujot apjaust, ka dzīve nav tikai viens vai otrs. Labo lietu saraksts ir pašpalīdzības glābšanas riņķis bērnam, kas palicis bez pieaugušo atbalsta un kuru nespēj mierināt vispārinātas atbildes uz nebeidzamiem kāpēc. Tas ar laiku kļūst par varoņa paša līdzsvara kārti dzīves balansa noturēšanai, par atgādinājumu saskatīt brīnišķīgo sev visapkārt un neaizmirst priecāties par to.

Tā kā Liepājas teātrim savas mazās zāles nav, izrāde notiek “Lielā dzintara” Eksperimentālajā skatuvē, kurā piedzīvot teātri aicināti vien nedaudz vairāk kā 30 skatītāju.

Izrādes vēstījums nenoliedzami ir sāpīgs un mērķēts dziļi personiski, tāpēc šaurā lokā tas rezonē spēcīgāk, ir panākama lielāka intimitātes un skatītāja personiskās atbildības sajūta pret teātra vērošanas pieredzi, nekā tas būtu daudzskaitlīgām, bet anonīmām sejām pilnā zālē.

Tomēr kamerformāts (īpaši jau monoizrādē) ir tendēts padarīt aktieri atkarīgu no konkrētā vakara publikas. Edgara Ozoliņa pirmizrādē tā bija visai rezervēta un negribīgi iejutās lomā, ko pieprasa šīs izrādes specifika – būt redzamiem, dzirdamiem un gataviem ik brīdi iesaistīties vēstīšanā, atsaucoties aktiera uzaicinājumiem vai norādēm. Atbilstoši dramaturga iecerei skatītāju sēdvietas izvietotas aplī, amfiteātra veidā, kam būtu jāveicina savstarpējā kopības izjūta. Tomēr kolektīvo mulsumu līdz galam neizdevās pārvarēt pat, neraugoties uz aktiera klātbūtni zālē vēl pirms izrādes sākuma un personisko komunikāciju ar katru skatītāju.

Foto – Justīne GrinbergaFoto – Justīne Grinberga

Makmillana luga ir ierobežota ar autora norādēm par to, kam un kā ir jānotiek izrādē, līdz ar to iestudējums mākslinieciski ir limitēts. Ir iepriekš noteikti rekvizīti, zāles izkārtojums, scenogrāfijas neesība, tāpēc dažādi iestudējumi neizbēgami līdzinās cits citam. To galvenā atšķirība un vērtība ir monoizrādes centrā esošais aktieris, viņa spēja pielaikot sava varoņa ādu, spēja atrast pieeju, kā izstāstīt stāstu par emocionāli aizlauzta bērna pārtapšanu emocionāli aizlauztā pieaugušajā. Aktierim šajā izrādē jābūt cilvēkam – orķestrim: gan stāstniekam, kas tagadnē vēsta par savu dzīvi, gan sava es iemiesojumam bērna, pusaudža, studenta un pieauguša cilvēka gados, gan zināmā mērā arī pasākuma vadītājam, kas šajā smieklīgi nopietnajā spēlē iesaista sanākušo publiku.

Edgars Ozoliņš godprātīgi spēlē visus instrumentus šajā orķestrī, ir uzmanīgs un jutīgs pret apkārt notiekošo. Viņa atveidotais varonis ir sirsnīgs, godīgs un vienkāršs cilvēks, tomēr aktieris savam tēlam pieiet distancēti. Iespējams, pie vainas ir pirmizrādes satraukums un jau pieminētais publikas vēsums, bet varbūt aktieris vēl nav atradis ceļu pie tēla kopumā, ar to identificējoties epizodiski. Varoņa bērna un pusaudža pārdzīvojumiem sanācis vairāk virzīties pāri horizontāli, neatrodot dziļumā to rezonējošo stīgu, kas varētu dot virsskaņas toni visai turpmākajai izrādei. To ietekmē arī komiskās situācijas un teksti, kuru izrādes sākumā ir būtiski vairāk. Apmulsumā starp nopietno tēmu un vieglo formu skatītājam ir viegli zaudēt orientēšanos, cik nopietni ir jāuztver notiekošais, un ne vienmēr zāle ir gatava straujajām svārstībām starp komisko un traģisko.

Izrādes varonim pieaugot, aktieris lomu piesavina arvien vairāk. Ik pa laikam visi elementi saslēdzas pilnīgi, piemēram, mirklī, kad Edgara Ozoliņa varonis uz brīdi ir nonācis ilgotajā līdzsvara punktā un mājās kopā ar vecākiem un mīļoto meiteni pēc ģimeniskām vakariņām dzied karaoki. Šajā mirklī jaunais vīrietis mulst, bet uzticas (varonis – ģimenei, aktieris – publikai), dzied vienkārši un patiesi (tas nozīmē – diezgan šķībi). Viņa pasaule uz brīdi ir nostājusies līdzsvarā, un tas ir enerģētiski sajūtams caur aktiera nesamāksloto eksistenci. (Nenoliedzot “Veco zābaciņu” kā tradicionālu izvēli latviešu sadziedāšanas reizēs, izrādes kontekstā grūti to neuztvert kā pogu, ar kuras palīdzību noteiktā ainā iecerēts ieslēgt obligāto raudamo mirkli.)

Edgars Ozoliņš arī emocionāli precīzi trāpa ainā, kurā stāsta par sava varoņa šķiršanos un nejaušības dēļ nokavēto iespēju attiecības atjaunot. Ja izdotos jau iepriekš kāpināt emocionālo temperatūru, bez visiem zābaciņiem šajā vietā tiktu meklēti daudzi mutautiņi. Pašlaik gan izrādes epizodes sprieguma ziņā ir nevienmērīgas, vairākas no tām neturpina iepriekš sasniegto kāpumu.

Gatis Maliks, šīs izrādes alter ego aktieris, kādā intervijā izteicies, ka izrāde gan esot par smagām tēmām, tomēr neesot laika daudz sevi šaustīt un stresināt, un tā esot dzīvi apliecinoša. Precīzi teikts. Tomēr gribētos, kaut ja ne stresam, tad skumjām un smeldzei būtu atlicis nedaudz vairāk laika, lai dzīves apliecinājums kā kontrastējoša, cerīga un virzoša vērtība atstātu lielāku nospiedumu skatītājos.

Labo lietu saraksta fragmenti, kurus aktieris izrādes sākumā uz lapiņām izdala skatītājiem un kas pēc attiecīgā numura pieminēšanas jānolasa skaļi, ir saiva, kas, mesta no vienas zāles puses uz citu, noauž uz kopīgām emocijām balstītu stāstu. Labās lietas ir tādas, par ko teju katrs ir priecājies, būdams bērns, vai spēj smaidot novērtēt ar pieauguša cilvēka apziņu. Saldējums. Ūdens kaujas. Pazīt kādu tik labi, lai varētu palūgt pārbaudīt, vai tev zobos nav palikuši brokoļa gabaliņi.

Atbildība par to, ka noaustais izrādes audums nav ideāli līdzens, “1 000 000 labajās lietās” ir dalāma ne vien starp režisoru un aktieri, bet arī publiku. Skatītājiem jābūt gataviem atzīt savu piederību kolektīvajai atmiņai par tik cilvēciski saprotamo laimi – drīkstēt palikt nomodā pēc guļamlaika un skatīties televizoru vai makaroniem ar sieru, vai skatīšanos, kā kāds skatās tavu mīļāko filmu, vai, galu galā, par mīlestību. Tad var arī nonākt līdz apjausmai par to, cik liela nozīme piepildītas dzīves izjūtā ir nepatērējamām vērtībām – smaržai, mūzikai, priekam, atmiņām… Arī iespējai satikties klātienē. Savu sarakstu papildinu ar šādu labu lietu.