PŪT, VĒJIŅI!
Paņemot šīs trīs komponentes – dziesmu, lugu un svētkus –, savienojot tās sistēmā, kas aptver gan tautas vēsturi, gan šodienu, rodas ierocis, paredzēts tikai vienam mērķim – tiešam trāpījumam sirdī.
Paņemot šīs trīs komponentes – dziesmu, lugu un svētkus –, savienojot tās sistēmā, kas aptver gan tautas vēsturi, gan šodienu, rodas ierocis, paredzēts tikai vienam mērķim – tiešam trāpījumam sirdī.
Izrādes panākumi lielā mērā slēpsies skatītāju pašironijas spējā un drosmē paskatīties uz sevi spilgtā, neglaimojošā prožektora gaismā. Jo izrāde uz mums runā. Pat kliedz. Skaļi.
Teātrī skatītājam ļoti gribas zaudēt izrādei, savā ziņā piedzīvot varmācības aktu, kad tevi piespiež just, sajūsmināties, līdzpārdzīvot. Kad tevi nokdaunē māksla.
Viņš ir kā bērns, kas izceļ zivtiņu no ūdens sausumā, saucot: “Nu, skrien, tu beidzot esi brīva!” un brīnās, kāpēc tā mirst, tā arī nesaprotot, ka tas, kas vienu padara stiprāku, otru nogalina.
Skatuve iztapsēta ar zilganu burbuļplēvi, lai ko tas arī nenozīmētu – vai Kostjas centienus izdzīvot savā pasaulītē, savā burbulī, vai vārgo polsteri – šķitumu, ka visas trauslās dzīves ir daudz maz nokārtotas, iepakotas un trieciendrošas.