BALTIEŠU GREDZENS
Esmu pārliecināta, ka mūsu režisori pilnīgi NEKO uz skatuves nedara “tāpat vien”. Lūdzu, pamodiniet mani no sapņa, ja tā tas nav.
Esmu pārliecināta, ka mūsu režisori pilnīgi NEKO uz skatuves nedara “tāpat vien”. Lūdzu, pamodiniet mani no sapņa, ja tā tas nav.
Kopgarša veidojas pikanta, taču sabalansēta. Notiek atklāta saruna starp režisoru un skatītāju, kas, protams, pārkāpj tradicionālo “princeses nekakā” (un ar seksu nenodarbojas ne tik!) priekšstatu, taču ir godīga un vietumis mazliet provokatīva. Lai interesantāk.
Izrāde ir kā kaleidoskops: aktieri – stikliņi atrodas nemitīgā kustībā, parādoties un pazūdot, un veido rakstus, simetrijas un kopsakarības, bet, tiklīdz skatītājs ir aplūkojis piedāvāto attēlu, tas sabrūk reizinātājos, lai tie jau nākamajā mirklī veidotu pavisam citu bildi.
Paņemot šīs trīs komponentes – dziesmu, lugu un svētkus –, savienojot tās sistēmā, kas aptver gan tautas vēsturi, gan šodienu, rodas ierocis, paredzēts tikai vienam mērķim – tiešam trāpījumam sirdī.
Luija sagaidīšana izvēršas savdabīgā psihoterapijas seansā, kurā viņš pats uzņemas upura / pestītāja lomu, ļaujot visiem pārējiem viņā ievemt, lai atbrīvotos no gadiem krātās slimīgās sajūtas.
Skatītājs, kas līdz šim nav domājis par to, kā teātrī tiek panāktas visas tās nianses, kas rada pielūgto “ticamības momentu”, varētu pat sajusties neērti un piekrāpts: kā, man visu laiku ir tik ļoti melojuši? Un es tam visam naivi esmu ticējis?
Salome cīnās ar savu prātu, aizliegdama sev ļauties baudai, kas brīžam draud gūt virsroku. Mīlestībai jāpaliek neskartai, lai viņas upuris būtu jēgpilns.
“Klūgu mūks” gan grāmatā, gan vēl jo vairāk skatuves versijā ir skaudri sāpīgu, eksistenciālu dzīves nogriežņu kompilācija: piedzimšana, nāve un starp tām alkas un zaudētas ilūzijas. Spārnu pienaglošana. Brīži, kuros cilvēks ir visneaizsargātākais.
Izrādes panākumi lielā mērā slēpsies skatītāju pašironijas spējā un drosmē paskatīties uz sevi spilgtā, neglaimojošā prožektora gaismā. Jo izrāde uz mums runā. Pat kliedz. Skaļi.
Režisors acīmredzami vēlējies ielikt skatītāju Emmas galvā, nevis ļaut vienkārši vērot tēlu no malas, tāpēc izrāde spēlējas ar gaismu un skaņu, pietuvinot redzēto tai pārsātināti spilgtajai vai neciešami uzmācīgajai realitātei, kādā dzīvo apreibinājies cilvēks.