MEŽAPĪLE
Viņš ir kā bērns, kas izceļ zivtiņu no ūdens sausumā, saucot: “Nu, skrien, tu beidzot esi brīva!” un brīnās, kāpēc tā mirst, tā arī nesaprotot, ka tas, kas vienu padara stiprāku, otru nogalina.
Viņš ir kā bērns, kas izceļ zivtiņu no ūdens sausumā, saucot: “Nu, skrien, tu beidzot esi brīva!” un brīnās, kāpēc tā mirst, tā arī nesaprotot, ka tas, kas vienu padara stiprāku, otru nogalina.
Skatuve iztapsēta ar zilganu burbuļplēvi, lai ko tas arī nenozīmētu – vai Kostjas centienus izdzīvot savā pasaulītē, savā burbulī, vai vārgo polsteri – šķitumu, ka visas trauslās dzīves ir daudz maz nokārtotas, iepakotas un trieciendrošas.