Dzīve zilzaļā, hlorētā neesībā

Jaunais Rīgas teātris, Talsu ielas zāle
Režisors Viesturs Meikšāns

Interesanti, ka teātris var runāt par jebko, turklāt atstājot tikai skatītāja ziņā, kā pret to attiekties. Teātris kā bezpartejisks medijs piedāvā: te ir situācija, tiec ar to galā. Teātris atļauj skatītājam brīvi vērtēt uz skatuves notiekošo, īpaši jau „Māceklī”, kas ir izrāde par brīvībām. Par izvēles, vārda, rīcības un reliģijas brīvību. Par to, cik tālu katram no mums šī brīvība piemīt un kurā brīdī kādam ir tiesības to ierobežot. Un arī par to, ka tas, kā mēs realizējam savu brīvību, pat, ja tiešā veidā neietekmē apkārtējos, var tos tomēr aizskart, likt justies neērti, līdzīgi kā neērtība pārņem, liekot naudu ubaga pastieptajā rokā vai klausoties ierakstā savu balsi– neērtība par sevi. Bet par izrādes būtību nedaudz vēlāk.

Scenogrāfijas izvēle ir īpatnēja. Iedomājieties garlaicīgu, neitrālu platformu, vidi, dzīves skatuvi – sauciet, kā vēlaties. Viss ir vienāds, ar zilganzaļu linoleju tapsēts. Neīsta krāsa, neīsts materiāls. Sajūta mazliet kā baseina iekšpusē, kā zem hlorēta ūdens. Bet varbūt tā arī jābūt, varbūt Benjamins ir tas gaisa un ūdens jaucējs, tas mikrobu ievazātājs sterilajā pasaulē, tas savas mātes, skolotāju un klasesbiedru dzīves jaucējs un mierīgās, paredzamās dzīves kārtības indētājs.

Kopumā scenogrāfijā jutos nedaudz vīlusies (kaut gan man patīk lakoniski izteiksmes līdzekļi un multipls vides un priekšmetu pielietojums) – līdz izrādes noslēgumam, kad labu brīdi sēdēju, cenšoties ar sevi vienoties, vai es spēju noticēt tam, ka šeit tikko notikusi burvestība. Zilzaļais ūdens izgaisa un tā vietā bija bezgalīgi spoguļi, kas nesaudzīgi rādīja, kādi izskatāmies, tāpat kā tādi nestandarta cilvēki (Benjamins? Ubags? Bērns?) pagrūž mums spoguli zem deguna, liek sevi no malas apskatīt. Tur jau tā neērtība. Bet tad spoguļi nozūd un atgriežas zilzaļā, hlorētā (ne)esība.

Šajā plastmasīgajā, nedabiskās krāsas vidē atrodas trīs cilvēki, tikpat zilganzaļi ģērbti, visi pilnīgi vienādi. Nu, labi, divi ir vīrieši, viena sieviete. Bet kas gan tā par atšķirību.

Šī sanāk tāda moduļu izrāde. Katrs no trim aktieriem ir modulis, kas pēc vajadzības kļūst par tēlu. Aktieris – sagatave, aktieris – materiāls. Tikai vēl bezpersoniskāks kā allaž, kā ūdens, gatavs jebkurā brīdī ieņemt trauka formu. Aktieri nemitīgi mainās lomām. Viņu uzdevums nav identiski nospēlēt attiecīgo tēlu, drīzāk katrs no aktieriem piešķir tam kaut ko no sevis, to, ko nespēj dot cits. Sākumā šī randomā maiņa manu pie kārtības pieradušo domāšanu tracina, vēlāk sajūsmina.

Bez t.s.spoilera šo aprakstu uzrakstīt ir grūti, tāpēc piedodiet, ja kādam laupīšu pārsteigumu par izrādes tematiku. No otras puses, varbūt pat ir labi to zināt. Un noteikti no tās nevajag nobīties, jo, kā teicu, teātris ir bezpartejisks. Tas neapgalvo, ka taisnība ir vienam vai otram, tas nepieslejas uz skatuves izrādītajam materiālam, tas ir kā rupors. Šajā gadījumā par reliģiju. Un tikai skatītāja ziņā ir definēt attieksmi un izlemt, kuram tēlam piekrītoši māt ar galvu.

Līdzīgi kā pirms iemigšanas galvā rosās dažādas domas (dažas no tām ģeniālas, tikai pēc pamošanās ne sitams tās vairs nevar atcerēties), tā arī pirms iegrimšanas teātra izrādē mans prāts analizē uz skatuves notiekošo, saskata līdzības, velk paralēles un taisa citus trikus. Sakritības pēc atceros dažas no šīm domām – ka „Māceklis” jau ir kaut kur redzēts. Citādi, bet tāpat. Uz JRT skatuves „Fundamentālistā”, uz Nacionālā teātra skatuves „Frenijā un Zūijā / Lūgšanā resnajai tantei”. Bija vēl kāda līdzība, bet tā iemiegot, nē, protams, iegrimstot izrādē, ir pagaisusi.

Tikai bez pārpratumiem, šī nav norāde uz plaģiātismu vai nodrillētu meldiņu. Drīzāk reference uz līdzīgām izrādēm, ko vēl der (derēja) apskatīties kaut vai salīdzinošā kontekstā. Jāatzīst, ka visas šīs izrādes uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Ļoti grūti saprast, vai fanātisms ir atzīstams par normālu, vai arī tā ir novirze. Šā vai tā – vai to vajadzētu tolerēt? Vai pret to vajadzētu cīnīties? Cik tālu pieļaujama brīvība? „Māceklis” nedod skaidras atbildes, bet pāris norādes gan, par ko der aizdomāties, pirms iegrimt atpakaļ savā zilzaļajā, hlorētajā neesībā.

Vispirms jau laikam nav pieņemams, ka kāda individuālie uzskati pieprasa mainīt visas sabiedrības ierasto rīcību. Tā teikt, mēs drīkstam būt jukuši attiecībā uz sevi un attiecīgi ģērbties, frizēties, lasīt svētos rakstus un citādi izturēties atbilstoši saviem ieskatiem, taču būtu nesaprātīgi pieprasīt tādu pašu rīcību no apkārtējiem, apelējot pie savām privātajām aizskartajām jūtām. Un ko tad, ja manas jūtas aizskar citu cilvēku mati (nevis kailums, kas vēl ir saprotams tabu mūsdienu kultūras konvenciju kontekstā), un es pieprasu, lai tie visi tiek nodzīti vai, gluži otrādi, izaudzēti gari? Vai ja es ticu, ka tikai un vienīgi basas kājas ziemā ir cienīga un tikumīga rīcība?

Šajā aspektā nav nozīmes, vai minētie apsvērumi ir pamatoti ar Bībeli, britu zinātnieku pētījumiem vai vienkārši personiskiem uzskatiem – savas pārliecības dēļ nevienam nav tiesību pieprasīt, lai visa pasaule tiktu pārveidota atbilstoši tai. Un, ja šī pārliecība ir tik spēcīga, ka tās dēļ cilvēks nespēj pasauli paciest, lai veiktu tādas vispārpieņemtas un nepieciešamas ikdienas socializēšanās darbības kā iešana uz skolu vai darbu, tad tas nu būtu pirmais signāls, ka pārliecība ir kļuvusi par Problēmu.

Otrs brīvības kritērijs, par ko izrāde aizdomina, ir vardarbīgas tieksmes. Gluži kā psihiski slimajiem tas ir signāls, lai lemtu par labu vai sliktu ārstēšanai slēgta tipa iestādē, tā arī garīgi vesels, bet ļoti „pārliecināts” cilvēks būtu noņemams no trases, ja tas sāk apdraudēt sevi, bet jo vairāk – citus. Šī ir mūsu laikmeta problēma. Cienot cits cita privātumu, tiesības uz personisko un uzskatu brīvību, politisko neaizskaramību un tamlīdzīgas blēņas, pasaulē pilnīgi bezkaunīgi tiek pieļauta vardarbība. Atvainojos par liriski politisko atkāpi, bet tas, ka visa pasaule apzinās, ka Ukrainā notiek karš, kā arī apzinās, kurš to ir izraisījis un turpina, tāpat ir skaidrs, ka šis cilvēks ir neprognozējams, bīstams un var apdraudēt arvien jaunas teritorijas un cilvēkus, bet nekas netiek darīts, lai vienu (!!!) cilvēku apturētu – tas ir nonsenss. Un arī „Māceklī” brīvība tiek dota mazliet par ilgu. Pārāk daudz tolerances, pārāk maz iejaukšanās. Vai varbūt es esmu pārāk paternāla savos uzskatos?

Trešā, ne mazāk interesantā lieta, ko apdomāt, ir kaismīgā cīņa pret ļaunumu, kas vienā brīdī pavēršas pati pret sevi, no vajātāja kļūstot par vajājamo. Kā teikt – ticīgie ir gan tie, kas tic, ka Dievs ir, gan ateisti – jo tie tic, ka Dieva nav. Pārāk azartiski pārstāvot ateistu nometni var gadīties, ka ticība un ar to saistītais, kritiski vērtētais fanātisms ateista rīcībā izpaužas vēl spilgtāk kā paša kristieša rīcība. Un tad jau abi pār vienu kārti metami.

Aktieru sastāvs kopumā izvēlēts ļoti veiksmīgi. Vili Daudziņu vispār varu skatīties jebkādā lomā, tādēļ objektivitāte vērtējumā varētu ciest. No moduļu cilvēkiem tomēr viņš man vislabāk derēja Benjamina drauga Georga lomā. Daudziņš laikam var nospēlēt visu – i pirmā plāna mīlētāju (nu, JRT gan parasti tādu iestudējumu daudz nav), i gestapo švītu, bet viņa trumpis ir raksturlomas. Līdzīgi kā Oblomovā, arī Georga otrā plāna lomu Daudziņš iznes saulītē, padarot ne tikai komisku, bet arī spilgtu, interesantu un dziļu.

Benjamins man saistās ar Gata Gāgas atveidoto tēlu. Nezinu, kas šajā aktierī ir tāds, bet mācītāji un moralizētāji ir viņa specialitāte. Varbūt tas ir stingrās, apņēmīgās un nopietnās sejas izteiksmes dēļ, taču šķiet, ka viņš nespēlē, bet pārliecina, deg pa īstam. Gāgā ir kaut kas ciets, ārkārtīgi maskulīns, un tas šādām „cietām” lomām ideāli der. Tā vien šķiet, ka arī izģērbšanos uz skatuves viņš būs izkopis, jo režisori viņam to labprāt uztic. Es viņa vietā to uztvertu kā komplimentu. :)

Savukārt Elita Kļaviņa šajā izrādē noteikti bija skolotāja. Visgrūtāk viņai gāja ar Benjamina lomu – varbūt tāpēc, ka lomā jāmaina dzimums, varbūt rakstura dēļ, bet kopumā man šķiet, ka nebija godīgi vienīgajā skūpsta ainā tomēr salikt sievieti un vīrieti. Jā, skatītājiem tā ir ērtāk, bet izrāde jau nav par ērtībām. Aktieriem ir daudz grūtāk sakustināt skatītāju jūtas caur kalambūru „jūs redzat, ka vīrietis skūpsta sievieti, bet neticiet savām acīm, jo patiesībā skūpstās divi vīrieši, jo sieviete šobrīd tēlo vīrieti”. Tā kā tas ir viens no izrādes atslēgas momentiem, tad jāteic, ka aktieriem, īpaši Kļaviņai, ir ārkārtīgi grūts uzdevums – likt skatītājam aizmirst to, ko viņš redz, bet redzēt to, ko viņam iegalvo. Izrādē, ko redzēju es, manas acis tomēr vadīja prātu, nevis otrādi.

Smadzenes ar „Mācekli” cīnās vēl labu laiku pēc aplausiem izrādes beigās, varbūt pat vairākas dienas. Manā vērtējumā tas ir kvalitātes rādītājs, tā netveramā garšviela, tas umami, kā dēļ ir vērts iet uz teātri.