Birkas

Punkts, nevis jautājums

Latvijas Nacionālais teātris, Aktieru zāle
Režisors Elmārs Seņkovs

Jāņa Ezeriņa noveles sen nav nācies pārlasīt, tomēr palicis atmiņā, ka Ezeriņš bija viens no interesantākajiem un aizraujošākajiem latviešu klasiķiem, ar kuriem mūs iepazīstināja vidusskolas programma. Ejot uz izrādi, bija tikai viens jautājums – kā noveles var uzlikt uz skatuves? Kā nelielos, nesaistītos tekstus atstāstījuma formā bez dialogiem var savirknēt izrādē? Izrādās – burtiski, virknējot miniatūras un šarmanti citējot Ezeriņu. Un nevienā brīdī nekā nepietrūkst.

Aizsteidzoties uz priekšu, sākšu ar kopsavilkumu: “Ezeriņš” ir kvalitātes, meistarības un rūpības paraugstunda (paraugdivstunda). Varbūt šī izrāde nav ar narkotisku efektu un “nenorauj jumtu”, taču ir aristokrātiski augstvērtīga. Teiksim, kā dārga zīmola prece, kas nepiedāvā košu avangardu, bet ir lakoniska, pārdomāta, kvalitatīva un ik brīdi priecē savu lietotāju.

Neraugoties uz atsevišķajiem nogriežņiem – novelēm, izrāde ir apbrīnojami viengabalaina un ar dinamisku plūdumu. Kopuma izjūtu rada vienotā noskaņa gan vizuālajā noformējumā, gan vēstījumu skaudrumā. Izvēlētās noveles (izņemot par blusu) ir dzeldinošas un smeldzīgas, un vēsta par “to, kā tam nevajadzētu būt”.

Nopietnajiem tekstiem piemeklēts uz neprāta robežas balansējošs aktieru vizuālais tēls un savā ziņā arī spēles maniere. Uz skatuves tikpat kā nav krāsu – viss ir monohroms, spēlējoties vien ar pelēkajiem toņiem. Lai aktierus padarītu vairāk marionetēm, ne-cilvēkiem līdzīgus, tiem ir nogrimētas baltas sejas un stīvi gaisā sacelti, balti sapūderēti mati. Šajās teju nedzīvajās sejās, pateicoties arī gaismošanai, līdz niansēm izceļas mīmika, kā arī daudz spilgtāk sevi piesaka smalki iecerētie akcenti – ietonētas lūpas, rēta sejā, asiņaina mute. Savukārt acis aktieriem vai nu grimētas, vai dabiski kontrastē ar balto krāsojumu tā, ka vienā brīdī viss notiekošais šķiet kā apokaliptiska zombiju parāde, kurā tikai uz stāsta brīdi ērmīgie radījumi izliekas cilvēcīgi, bet pēcāk iesmīn par skatītājiem pasniegto šovu.

Režisors iecerējis kokainu, uzspēlētu aktieru darbu ar pārspīlētām vai, gluži otrādi, nepietiekami paustām emocijām, brucinot klišejiskos priekšstatus, ko skatītājs varētu sagaidīt no runātā teksta. Pats dīvainākais, ka groteskie, lelliskie tēli, kas pat īsti nerunā savās balsīs, ne krīt uz nerviem, ne citādi traucē, bet gan šarmē un apbur, liekot arvien gaidīt – nu, ar ko, ar ko vēl mani pārsteigs? Kopumā izrādes forma maksimāli neatbilst tās saturam, jo lai nu ko, bet “Ezeriņa” iestudējumu par latviešu klasiku nodēvēt būtu grūti. Un tomēr, tomēr – pat, ja saturs un forma nesakrīt, tie sintezējas un rada pārlaicīgu tekstu, pārlaicīgu problemātiku, kas nav saistīta ar gadsimtiem vai vidi.

Kinematogrāfisku efektu piešķir vienkāršā, bet līdz ar to tik daiļrunīgā un ietilpīgā videoprojekcija, kas līdzīgi “sniedziņam” veca, nenoregulēta televizora ekrānā melnbalti sijājas pāri skatuvei un aktieriem, sastingstot (bet nenodziestot), sākoties spēlei. Tādējādi viss pieredzētais it kā notiek un vienlaikus arī nenotiek pa īstam. Tie ir tēli, kas iznirst no filmas (no iztēles, no zemapziņas), spraigi nodzīvo savu impresionistisko dzīvi, nospēlē pāris skaļu akordu skatītāja emocijās un ienirst atpakaļ nebūtībā.

Aktieru ansamblis sastāv no septiņiem aktieriem, un var tikai izbaudīt, ka lomas uzticētas nevis “jaunajiem, daudzsološajiem”, bet “pārbaudītām vērtībām”. Īpaši allaž priecājos izteiksmīgās lomās redzēt vecākās paaudzes aktierus (šajā gadījumā Uldi Norenbergu, Astrīdu Kairišu, Jāni Skani), kas savu darbu padara tik viegli un dabīgi, it kā dzīvotu, nevis spēlētu. Tas ir fantastisks resurss, ko pārāk maz sanāk izmantot, jo mūsdienas pārsvarā pieprasa jaunību, arvien jaunāku jaunību, arvien svaigas asinis, nenovērtējot, ka reiz jau atrastie dārgumi mirdz ar pārliecinošu, nosvērtu un savdabu spīdumu, kas, ja apsūbējis, tad tikai tādēļ, ka reti vēdināts.

No aktieriskajiem pārsteigumiem noteikti jāpiemin Ditas Lūriņas sniegums. Netipiski Nacionālā teātra primadonnai, Lūriņai piešķirtas groteskas raksturlomas, kas, izrādās, viņai piestāv vēl labāk par visām galvenajām mīlētājām. Neticama runas tehnika, paklausīgs ķermenis, kas veiksmīgi izpilda tam uzticētās īpatnības, un pat tembrāli aktrise sākumā nav atpazīstama. Īsumā – bravo no manis, kas līdz šim noteikti nestāvēja Ditas fanu pulciņā.

Labus vārdus pelnījis ikviens no “Ezeriņa” aktieriem, taču laikam vislielākā uzslava par to pienākas režisoram, kas izvēlējies īstos cilvēkus un atradis viņiem īsto pieeju, lai parādītu savu ieceri visā pilnībā. Šī ir tā izrāde, pēc kuras negribas jautāt “Un ko režisors ar to visu gribēja pateikt?” Pat, ja pēc aktieru paklanīšanās atbilde īsti nav formulējusies, pēcgaršā paliek punkts, nevis jautājuma zīme. Pateikts ir viss, kas ir gribēts pateikt. Kā to saprast – tā jau ir katra paša darīšana. Var arī palikt vien izrādes impresijās, kurām tā piešķir savus apveidus līdzīgi kā mēs katrs tos piešķiram iedobei spilvenā.